Pirms pāris dienām Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers intervijā laikrakstam „Telegraf” pauda viedokli, ka „Latvijā jāvienojas, ka vārds okupants vairs lietots netikts”. Jo pēdējais okupants esot pametis Latvijas teritoriju līdz ar padomju karaspēka izvākšanos no Latvijas.
Šis V. Zatlera paziņojums izraisīja tūlītēju reakciju latviešu konservatīvajā presē. „Latvijas Avīze” veica nekavējošu aptauju, ko par to domā Latvijas vēsturnieki. Ar manu cienījamo kolēģu viedokli var iepazīties Viestura Sprūdes rakstā „No vārda „okupants” neizbēgt” „Latvijas Avīzes” 8. decembra numurā, kā arī internetā. http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=6875 V. Sprūde savu viedokli lūdza izteikt arī man, bet, tā kā nokavējos ar atbildi, manu viedokli objektīvu apstākļu pēc rakstā neiekļāva. Tomēr jautājums šķiet pietiekami aktuāls, lai par to parunātu mazliet plašāk. Ņemot vērā ne tikai sausos vēstures faktus, bet arī zināmus morāles un ētikas principus. Pēc manām domām, termini okupācija un okupants ir vērtējami pēc līdzīgiem kritērijiem, kā kolaboracionisms (sadarbība ar okupācijas režīmu), par to esmu jau rakstījis vairakkārt. Ulmanis. Kolaboracionisms. Nepieciešama precizēšana. Katrā ziņā nepieciešama rūpīgāka problēmas analīze. Pirmkārt, par Latvijas un pārējo Baltijas valstu okupācijas faktu 1940. gadā civilizētajā pasaulē sen vairs neviens nešaubās. Oponentu argumenti par mūsu tā laika valdību piekrišanu un pseidoparlamentu vēlēšanu rezultātiem, pseidoparlamentu lēmumu tiesiskumu, neiztur nekādu kritiku. Visprecīzāk šīs situācijas vērtējumā, manuprāt, ir izteicies Aivars Stranga: „Upura uzvedība, lai kāda tā būtu slepkavības brīdī, neattaisno slepkavu”. Par okupāciju drošāk sāk runāt arvien lielāks skaits Krievijas vēsturnieku. Tik tālu viss ir skaidrs. Ja bija okupācija, tātad, bija arī okupanti. Tātad, mums precīzi būtu jānodala vairākas lietas. Pirmkārt, okupācija kā darbība, kā neatkarīgas valsts iznīcināšana, iedzīvotāju pretošanās apspiešana. Otrkārt, okupācija un Latvijas Republikas de jure un de facto tiesiskais statuss. Treškārt - kas ir okupētājs, kā fiziska persona. Visvieglāk ir definēt Latvijas Republikas okupācijas tiesisko statusu un okupācijas laika posmu. Latvija de jure kā starptautisko tiesību objekts nevienu brīdi nebeidza pastāvēt, taču atradās okupētas teritorijas statusā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam. Jo Latvijā atradās okupācijas karaspēks, kā arī okupētājvalsts administrācija (kompartijas institūcijas un tām pakļautā izpildvara), kas kontrolēja situāciju Latvijas teritorijā. Pastāv arī viedoklis, ka Latvija jāuzskata par okupētu līdz 1991. gada 21. augustam. Taču domāju, ka šim laika posmam var piemērot to pašu statusu, kādu 1939. gada beigām, kad Latvijā jau ienāca pirmās PSRS karaspēka daļas. Šajos laika posmos (1990. gada 4. maijs - 1991. gada 21. augusts, un 1939. gada 5. oktobris - 1940. gada 17. jūnijs) Latvija bija PSRS protektorāts - tās valdība spēja realizēt neatkarīgu iekšpolitiku, tiešā veidā PSRS karaspēks Latvijas iekšpolitikā neiejaucās, taču nepieciešamības gadījumā bija gatavs izdarīt spiedienu (kā 1991. gada janvārī). Nemēģināšu iztirzāt vārda „okupācija” teorētiskos aspektus, taču būtiskākais Latvijas gadījumā, manuprāt, ir okupāciju sadalīt aktīvajā un pasīvajā fāzē. Aktīvā fāze ir laika posms, kad tiek realizēts iebrukums valstī un veikta tās institūciju, iedzīvotāju pakļaušana. Aktīvā okupācijas fāze Latvijā ilga apmēram 10 gadus, es par zināmu lūzuma punktu uzskatu lauksaimniecības kolektivizāciju 1949. gadā, ar ko noslēdzās Latvijas sovjetizācija. Pēc 1949. gada marta deportācijas plašu nepakļaušanos režīmam izdevās salauzt, gods un slava atsevišķām nacionālo partizānu grupām, kas turpināja pretošanos, bet tie tomēr bija izņēmumi. Kāpēc tik svarīgi ir okupāciju sadalīt aktīvajā un pasīvajā fāzē? Jo tas mums palīdz precīzi noteikt, kas tad ir okupants. Mana koncepcija ir sekojoša: visi, kas ieradās no PSRS okupācijas aktīvajā fāzē un ieņēma kādus amatus, militārus jeb civilus, bija okupanti. Vai tas bija kompartijas sekretārs, vai Mašīnu Traktoru stacijas direktors, vai militārpersona, vai universitātes profesors. Viņu ģimenes locekļi - civilie okupanti. Šīs personas ar savu darbību deva lielāku vai mazāku, bet joprojām aktīvu ieguldījumu neatkarīgās Latvijas valsts un tās pamatvērtību noārdīšanā. Pie šīm personām jāpieskaita arī vairāk nekā tūkstotis etnisko latviešu, kuri ieradās no PSRS „celt sociālismu” etniskajā dzimtenē. 1940. - 1941. gados Latvijas un PSRS robeža joprojām bija slēgta, visiem, kas ieradās Latvijā no PSRS, tika izsniegta īpaša kompartijas vadības (VK(b)P CK) atļauja. Faktiski visi, kas ieradās šā gada laikā, bija okupanti. Tāpat okupanti bija visi tie, kas ieradās no PSRS ar skaidru uzdevumu - pārvaldīt Latvijas teritoriju. Tātad visi, kurus Maskava nosūtīja darbam kompartijas nomenklatūrā, izpildvarā, represīvajās iestādēs. Līdz pat 1990. gadam. Tagad par galveno. Kas ir tie, kuri ieradās Latvijā, bet kurus nevar saukt par okupantiem? Šeit ir vairākas kategorijas, pie kurām pieder nospiedošs vairākums no tiem, kurus zināmas aprindas labprāt joprojām sauc par okupantiem. Pirmkārt, tās ir personas, kuras ieradās Latvijā labākas dzīves meklējumos. Modernā terminoloģijā viņus visbiežāk sauc par bēgļiem, pie mums arī par migrantiem. Šis process aizsākās uzreiz pēc otrā pasaules kara, kad bads un posts miljonus visā PSRS dzina dažādos virzienos labākas dzīves meklējumos. Viens šāds virziens bija Baltija. Jau 1945. gadā no Latvijai tuvajiem Krievijas apgabaliem pie mums masveidā sāka ieplūst krievi, kas bēga no pierobežas kolhoziem. Viņi centās atrast darbu pie Latvijas zemniekiem. Vai viņi bija okupanti? Nē, viņi bija bēgļi, kurus bads un izmisums lika pamest dzimtās vietas. Tādā pat veidā Baltijas pilsētās sāka ieplūst rūpnīcu strādnieki, šis process bija lielā mērā nekontrolējams, stihiskie bēgļi (migranti) sava skaita ziņā ievērojami pārsniedza to personu skaitu, kurus kā speciālistus aicināja uz Baltiju. Patīk mums vai nepatīk, bet Latvija ar PSRS 50 gadus atradās vienā ekonomiskajā un politiskajā telpā, iedzīvotāju migrācija uz vietām, kur ir labāki dzīves apstākļi, šādos gadījumos ir neizbēgama. Taču tie nav okupanti ne pēc kādiem kritērijiem. Ja kāds nosauc 1980. gadā Latvijā dzimušu krievu jaunieti par okupantu, tad viņš tik pat labi var nosaukt mani par fašistu. Šajos gadījumos latiņa ir vienādos augstumos. Vēl viens ļoti sarežģīts jautājums ir bijušās un atvaļinātās militārpersonas, kuras palika dzīvot Latvijas teritorijā. Arī šeit es aicinātu atturēties no vispārinājumiem. Vai visi, kas dienēja PSRS karaspēkā, ir okupanti? Domāju, ka nē. Tie, kas darīja savu darbu un pildot pavēli, dienēja Latvijas teritorijā, nebija okupanti. Jā, viņi dienēja okupācijas karaspēkā, bet tanī dienēja arī visi latvieši, kas bija pakļauti iesaukumam. Šeit nav runa par tiem, kas darbojās VDK, OMON vai citās struktūrās, apkarojot disidentus un citus, kuri vēlējās neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. Šeit ir runa par vispārināšanu. Minēšu vairākus piemērus ilustrācijai. Es personīgi pazīstu igauni, kurš dienēja Baltijas kara apgabala orķestrī, šeit apprecējās un dzīvo joprojām. Un ja kas, joprojām ir viens no Latvijas labākajiem trompetistiem. Vai viņš arī ir okupants? Vai okupants ir ukrainis no Ļvovas, kas pēc dienesta palika Rīgā? Rietumukrainu PSRS sagrāba tik pat varmācīgi, kā Latviju. Vai latvietis, kas pēc dienesta palika uz dzīvi Tallinā, arī ir okupants? PSRS teritorijā bija neskaitāms daudzums tautu, kuras tika apspiestas, deportētas, pazemotas. Vai viņu pārstāvji, kas izmantoja iespēju palikt Latvijā, ir okupanti? Šeit mēs nonākam pie vēl viena svarīga jautājuma - vai etniskie krievi ir atbildīgi par noziegumiem, kurus pastrādāja PSRS režīms, tanī skaitā arī pret pašu krievu tautu? Vai kādam ienāk prātā mūsdienu vāciešus saukt par slepkavām tikai tāpēc, ka Eiropā pirms 70 gadiem tika īstenots holokausts? Protams, ka ūdeni uz „okupantu” dzirnavām aktīvi ir lējusi arī pati mūsdienu Krievija, nevis nosodot padomju režīma noziegumus, bet tos attaisnojot, cenšoties uzņemties atbildību par lietām, ar kurām krievu tautai ir maza saistība. Termins „okupants” mūsdienās bieži tiek saistīts ar lojalitātes trūkumu pret Latvijas valsti. Taču šis termins šajā gadījumā tiek lietots absolūti nepareizi. Konsekvences ir pilnīgi skaidras - ja trīsdesmit gadus vecu krievu kāds nosauc par okupantu, viņam pirmās asociācijas ir ar 1940. gadu notikumiem. Tā kā viņš sevi absolūti pamatoti neatzīst par okupantu, jo nevienu taču fiziski nav okupējis, ir pilnīgi loģiski, ka viņš iekšēji pretojas jebkam, kur okupācijas vārds tiek pieminēts. Par to es ieteiktu padomāt tiem, kas ar „okupantu” saukli mētājas pa labi un pa kreisi. Protams, Latvijas valsti ir jāciena un jāmīl ikvienam, kas tajā dzīvo, mazākais, jābūt tai lojālam. Bet vai šo cieņas un mīlestības sajūtu stiprina izvirzīti personificēti apvainojumi par līdzvainīgumu 70 gadus senos notikumos, ja tu esi tikai pusaudzis? Tātad, neraugoties uz to, ka bijām okupēti, par okupantiem var saukt tikai nelielu daļu no tiem, kas šajā laikā ieradās Latvijā, bet jebkāds vispārinājums nav pieļaujams. Tikai tos, kas tieši un aktīvi iesaistījās mūsu valsts pakļaušanā, var saukt par okupantiem. Sabiedrības šķelšana fašistos un okupantos ir izdevīga tikai tiem, kas nespēj piedāvāt neko citu, izņemot nacionālo un vēsturisko neiecietību. Šāda sabiedrības šķelšana agri vai vēlu novedīs strupceļā.
