Pasaules procesi arvien konkrētāk un konkrētāk signalizē par to, ka tuvojas pārmaiņu laiks. Globālā finanšu sistēma ir izsmēlusi savu uzticības kredītu. Globālā finanšu sistēma vēl var reflektēt, uzturēt sevi kādu laiku, bet tā nav ilgtspējīga, un pasaulei jau visai drīz būs jāpārveido esošā sistēma vai jārada pavisam jauns globāla balansa uzturēšanas mehānisms.
Vispirms jāatgādina vecu vecā patiesība Rietumu pasaules – zelta miljarda (no 7 miljardiem planētas iedzīvotāju tikai viens miljards dzīvo attīstītajās valstīs) – patēriņa līmeni pārējā pasaule nesasniegs nekad. Uzsvars ir uz vārdu nekad. Elementārākie aprēķini liecina – ja Ķīnā vidējais patēriņa līmenis sasniegtu vidējo ASV patēriņa līmeni, tad mums ir vajadzīgas vēl trīs tāda paša izmēra planētas kā Zeme.
Tā kā Zeme mums ir tikai viena, ASV patēriņa līmenis, kad valsts, kurā dzīvo 5% planētas iedzīvotāju, patērē 40% planētas resursu, nekad nebūs pieejams. Jebkuri stāsti par globālā dzīves līmeņa izlīdzināšanu ir pasakas neattīstīto valstu sabiedrības nomierināšanai.
Pasaciņas, ka Āfrikas vai Āzijas nabadzīgās valstis kaut kad sasniegs Rietumu labklājības līmeni, noturēja globālo ekonomisko migrāciju kaut cik kontrolējamos rāmjos. Ekonomisko migrantu plūsmas pieaugums no Āfrikas un Āzijas liecina, ka izglītotā jaunattīstības valstu paaudze arvien mazāk tic pasakām par to, ka šīs valstis izrausies no nabadzības.
Savukārt arī Rietumu ekonomikā arvien lielāku ātrumu uzņem pārmaiņu procesi. Starptautiskā darba dalīšana, kad nozares ar augstu darbaspēka īpatsvaru, lai nemaksātu ASV līmeņa algas, pakāpeniski pārvietojas uz valstīm ar mazu algu līmeni. Mūsdienās telemārketings Dakotai vai Ņujorkai tiek organizēts no Indijas, bet gandrīz visa netīrā un darbietilpīgā ražošana pārcelta uz Ķīnu. Datorizācijas tehnoloģiskais lēciens transformē jaunas darbības sfēras. Daudzās tradicionālās nozarēs var novērot lieku starpnieku izzušanu.
Pārmaiņu process skar faktiski visas nozares un lēnām uzņem ātrumu. Rietumu ekonomikā strukturāli būs pārāk daudz lieku cilvēku.
Globālā krīze ir brīdis, kad šādas pārmaiņas var notikt nevis pakāpenisku pārmaiņu ceļā, bet relatīvi ātri. Ja globālās krīzes otra fāze izpaudīsies kā masveida banku maksātnespēja, tad Eiropas valstīm būs jāveic izvēle – turpināt grūst privāto banku īpašnieku rīklē visus pēdējos palikušos Eiropas valstu resursus vai ar vienu krak! vispār atteikties no privātu starpnieku pakalpojumiem finanšu sektorā. Tehnoloģiju attīstība ir sasniegusi tādu līmeni, ka bezskaidras naudas norēķinu sistēmas uzturēšanai vienas valsts mērogā privāti alkatīgi starpnieki (komercbanku izskatā) ne tikai nav nepieciešami, bet ir pilnīgi lieki.
Drošus un ātrus bezskaidrās naudas norēķinus starp iedzīvotājiem un uzņēmumiem var veikt centrālā banka vai valsts aģentūra, neizvirzot mērķi gūt peļņu no norēķinu sistēmas. Pašlaik banku komisijas maksu ienākumi gandrīz četrkārt pārsniedz banku izdevumus par pakalpojumiem, no kuriem iekasētas komisijas maksas.
Kamēr valstīm pašu resursi bija milzīgi, tos varēja iepumpēt īpašnieku izputinātās bankās, jo citādi norēķini apstātos un tas smagi ietekmētu valsts ekonomiku. Ja valstīm resursu nav, tad radikālas strukturālas reformas banku sektorā nākamajā krīzes fāzē kļūs neizbēgamas.
Tikai globālais finanšu sektors ir ar milzīgu politisku ietekmi. Bija laiks – 2002. gads – kad finanšu sektors guva lielāko daļu no visas pasaules visu nozaru uzņēmumu peļņas. Ir labi saprotams, ka, ja nākamās pārmaiņas būtiski samazinās finanšu starpnieku varu, tad ekonomiskā vara pāries pie tiem, kas kontrolēs reālo ekonomikas sektoru. Šis ir brīdis, kad finanšu sektors transformējas un izmanto savu politisko varu, lai sagrābtu reālo ekonomiku, kur vien tas ir iespējams. Šis ir pēdējais brīdis, lai izmantotu finanšu kapitālu dumju valdību vadītu valstu izzagšanai, vai tā ir Latvija, Grieķija vai Itālija.
Latvijas sabiedrībai nevajag gaidīt brīnumus no tiem valūtas fonda sulaiņiem, kas sevi lepni sauc par reformu un tiesiskuma koalīciju. Sabiedrībai ir jābūt gatavai izlemt, ko darīt – pamest šo valsti vai tomēr būt gataviem nevardarbīgam protestam, ja globālais finanšu sektors pirms savas agonijas mēģinās sagrābt pēdējās valstij piederošās reālās ekonomikas vērtības un atdot ārzemju kapitālam Latvijas mežus, hidroelektrostacijas, autoceļus utt.
