Tieši pirms 20 gadiem notika pēdējās Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas, kurās Tautas frontei izdevās iegūt pietiekamu mandātu skaitu, lai maijā pieņemtu neatkarības deklarāciju. Pa šiem 20 gadiem barikāžu laika bērni ir izauguši un kļuvuši par pieaugušiem cilvēkiem. Viņiem šis laiks ir tāla vēsture. Taču tiem, kas tolaik bija saprātīgā vecumā, tas ir palicis atmiņā nedzēšami.
1990. gads tiešām bija Atmoda – tas bija kā tikt ārā no cietuma, kā piecelties un iziet svaigā gaisā pēc ilgas un grūtas slimības, tas bija laiks, kad priekšvēlēšanu kampaņā deputātu kandidāti rāvās vai pušu, aģitēdami augstāku ideālu, kopīga mērķa vārdā, nevis domājot par savu savtīgo maciņu. Augstākās padomes vēlēšanas notika, klātesot okupācijas karaspēkam, un karavīri piedalījās balsošanā, taču tik un tā šīs vēlēšanas bija pašas tīrākās, kādas jebkad pirms un pēc tam redzētas. Divas trešdaļas Augstākās padomes deputātu balsoja par neatkarības deklarāciju. Jau tolaik parādījās aizmetņi arī nelāgajai slimībai, kas nomoka latvju zemes politiku un no kā nekādi nevaram atbrīvoties – tolaik apritē iegāja apzīmējums gaišie spēki (kas bijām mēs) un tumšie spēki (interfrontisti, stagnāti, viņi). Toreiz tas bija tā jauki, taču, kad pasakas un mīti sāk prevalēt pār reālajām norisēm un nostiprinās ļaužu prātos kā īstenība, beigās esam kļuvuši par kaķīšiem, kam kreditors atņēmis mandeļu un riekstu gaņģus.
1990. gads bija lielu cerību laiks – vēl nebija zināms, ka PSRS sabruks tik ļoti drīz, taču uz brīvību, neatkarību, demokrātiju bija noskaņotas visas antenas. Tas bija arī liela naivuma laiks – cerējām, ka būsim paši saimnieki savā zemē, ka mums būs ražošana, ka, tikdami uz brīvām kājām, drīz vien dzīvosim cepuri kuldami kā Rietumos. Tas bija lielas vienotības laiks. Nevis pagājušajā nedēļā ļaužu apkrāpniecības nolūkā nodibinātās partiju Jenotības, bet Vienotības laiks. Tas bija arī lielas pacietības laiks – kaut ekonomiski bija grūti, ļaudis ar saviem ķermeņiem sargāja parlamentu un valdību. Jo tolaik bija cerības, ka jāpaciešas un vēlāk būs labāk. Ar to šīs krīzes laiks atšķiras no tā – tolaik bija cerības, ka kaut kas labāks gaida priekšā. Tagad ir tikai paģiras.
Tas bija neatkarības laiks – kaut arī neatkarības dabūšana vēl bija tikai sapņa formā, ļaužu gars slējās tapt taisns un stalts. Diemžēl īss gan ir bijis šis neatkarības mirklis...
20 gadu laikā 5., 6., 7., 8. un 9. Saeimas vēlēšanās, nemitīgos partiju kašķos neatkarība pamazām ir izpļekāta, noplītēta, nobraukta BMW džipos, izķēzīta, par kredītu pērkot rindu mājas purvos, pārdota par lēcu virumu svešzemniekiem. 10. Saeimas vēlēšanās jau patiesībā nebūs nekā daudz, par ko cīnīties – ja nu vienīgi par kafijas pienesēju darba vietām, Starptautiskā Valūtas fonda ekspertiem. Nākamajai Latvijas valdībai jeb oficiantu komandai būs palicis vien tik neatkarības, kā klanīties, cik zemu vien iepatīkas.
