Kamēr latviešu tauta sasprindzina uztveres maņas pie televizora, gaidot – kāda tad nu reiz būs jaunā koalīcija, mediķi kuluāros apspriež – kurš būs nākamais veselības ministrs.
Pieredze liecina, ka vienīgais veselības ministrs, kas ticis pie amata atkārtoti, ir Gundars Bērziņš, bet vidējais ministra amatā pavadītais laiks ir deviņi mēneši. Vēl pieredze rāda, ka visi ministri sākuši ar vērienīgiem sapņiem un reformatora dziņām, tad noplakuši ikdienas darbos, bet savas darbības pēdējā mēnesī steiguši caurbīdīt it kā labus, bet neatrunātus, nesaskaņotus un pretrunīgus likumdošanas dokumentus.
Kādi būtu nākamajam ministram darāmie darbi, neatkarīgi – kādu partiju viņš pārstāvēs?
Likumdošanas jomā – ministram vajag stingru likumdošanas stratēģiju veselības aprūpē. Būtu jātop Sabiedrības veselības likumam, kas reglamentētu sabiedrības veselības jomu. Līdz šim virslikums medicīnā ir Ārstniecības likums, kurš aptver zināmu veselības veicināšanas, profilakses un veselības izglītotības (angl. Helth literacy) daļu. Veselības jautājumi šajā likumā ir izplūduši un nekonkrēti. Pienācis laiks Latvijai kļūt par valsti, kas ne tikai vārdos, bet arī darbos cīnās par savu iedzīvotāju veselību. Ja ārstniecība visvairāk attiecas uz Veselības ministrijas jomu, tad veselība – uz vides (tīrs gaiss, tīrs ūdens), zemkopības (racionāls un veselīgs uzturs), izglītības (kustība, sports, bērnu apmācība veselīga dzīvesveida pamatos), iekšlietu (cīņa ar nelegālām tabakas un alkohola ražotnēm un izplatītājiem) un citām jomām. Tomēr Sabiedrības veselības likums jārada Veselības ministrijai, ja tai pietiktu veselīgas politiskās gribas.
Otrs nozīmīgākais jautājums ir veselības jomas finansējums. Gandrīz visas Saeimā ievēlētās partijas priekšvēlēšanu laikā solījušas veselībai tērēt vairāk nekā 4% no IKP. Tas, iespējams, nedotu lielu pieaugumu, bet ļautu izvairīties no vēl lielākas veselības budžeta konsolidācijas. Mēs ceram un ticam, ka topošais veselības ministrs būs tik ietekmīgs, lai pavilktu budžeta plāno sedziņu kaut nedaudz veselības virzienā. No nākamā veselības ministra gaidām, lai izdotos saglabāt samazināto PVN likmi medikamentiem un medicīnas precēm.
Nāksies pilnībā pārskatīt veselības finansēšanas kārtību. Šobrīd finansēšanu nosaka Ministru kabineta noteikumi nr. 1046 Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība. Vairāk nekā 1000 lapaspušu garais dokuments izstrādāts 2006. gadā, katru gadu labots vidēji reizes piecas (šogad – sešas). Šie noteikumi lobē dažas medicīnas sistēmas un iestādes, bet citas – bendē. Jaunā ministra politiskās drosmes lielākais panākums būs šo apzināti sarežģīto, pretrunīgo dokumentu izmest vēstures mēslainē un radīt jaunus, relatīvi īsus, caurspīdīgus, skaidrus un saprotamus Ministru kabineta finansēšanas noteikumus medicīnai. Pienācis laiks precīzi definēt valsts apmaksātos medicīniskos pakalpojumus un maksas pakalpojumus, novēršot interešu konfliktus.
Trešais lielais izaicinājums jaunajam ministram būs cīņa ar vertikālo integritāti. 2010. gada novembrī Saeima apstiprināja, ka aptiekas drīkst piederēt ne tikai aptiekāriem, bet arī vairumtirdzniecības uzņēmumiem, līdz ar to 90% aptieku, kas jau līdz tam faktiski atradās saistībā ar vairumtirgotājiem, tagad tika leģitimizētas šajā statusā.
Pēc grozījumu stāšanās spēkā pilnībā zāļu biznesā varu ieguva vairumtirgotāji, kuriem pieder aptieku ķēdes. Viņu rīcība saistībā ar zāļu cenu noteikšanu rada iespaidu par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Latvijā likumdošana noteic, ka zāļu cena zāļu ražotāju pārstāvjiem jāpaziņo Valsts zāļu aģentūrai, bet vairumtirgotāji uz tās drīkst uzlikt 8–20%, bet mazumtirgotāji – 8–15% cenas. Ieguvuši nozīmīgu vertikāli integrētu tirgus daļu, vairumtirgotāji pieprasot ražotāju pārstāvjiem 30–70% atlaidi, kas paliek viņiem kā peļņa. Bet zāļu firmu pārstāvji par līdzvērtīgu naudu palielinot savu piegādes cenu.
Formāli vairumtirgotāji, aptiekas, slimnīcas, doktorāti un poliklīnikas ir dažādas firmas, bet tās pat īpaši neslēpj savstarpējo saistību. Par iegūto peļņu no zāļu tirdzniecības ar Repharm, Recipe, Sentorfarm, Centrālo laboratoriju saistīts Veselības fonds uzpērk medicīnas iestādes. Zāļu vairumtirgotāji jau iegādājušies lielākās bijušās poliklīnikas Rīgā – bijušo Rīgas 5. poliklīniku, Juglas Veselības centru, Sarkandaugavas poliklīniku, Pļavnieku poliklīniku, Imantas, Bolderājas veselības centrus utt.
Šajos centros ir ļoti centralizēta veselības aprūpes sistēma, kas ir virzīta uz polipragmāziju vai vismaz – farmaceitisko ārstniecību, izslēdzot citas ārstniecības metodes. Raksturīga iezīme šo medicīnas centru un poliklīniku darbā ir ārsta faktiska sasaite ar Mēness aptieku, kas ir neiztrūkstoša šo medicīnas centru vai poliklīniku sastāvdaļa. Sasaite var būt pat ar elektroniskas receptūras starpniecību. Būtībā tā varētu būt situācija, kad Rīgas ģimenes ārstu lielākā daļa (>50%) tagad strādā vienas firmas medicīnas iestādēs.
Diemžēl ministra Jura Bārzdiņa vadībā vertikālajai integritātei tika dota zaļā gaisma, ļaujot virzīties uz vienas biznesa struktūras privātīpašnieciskajām vēlmēm pār visu Latvijas veselības aprūpi. Nesen ar iepriekšminēto Veselības fondu saistītas personas ir ieceltas valdē Gulbenes un Balvu slimnīcās. Un kamdēļ ne, ja šeit remontiem paredzēts pa miljonam Eiropas naudiņas. Bez tam topošajam ministram nāksies mainīt visus Jura Bārzdiņa vadībā izdotos dokumentus, kas radīti, lai izdabātu farmācijas vairumtirgotājiem. Jura Bārzdiņa dokumentos lieliem burtiem rakstīts – «ārstēsim pacientus lētāk», bet zemtekstā – «ļausim zāļu vairumtirgotā–jiem, nevis ārstiem izšķirt – ar kuru medikamentu ārstēt».
Kā to veikt? Nāksies pārskatīt izvaroto Farmācijas likumu un labot to pacientu, farmaceitu, nevis vairumtirgotāju interesēs, uzklausot akadēmiskus profesionāļus, nevis vērdiņa dzenātājus. Mūžsen nepadarīts darbs ir daudzkārt cilātais Farmaceitiskās aprūpes likums, kas jau desmitgadi gaida taciņu uz Saeimu. Tiesa, arī šajā likumprojektā redzami centieni likumdošanā caur sētas durvīm dabūt iekšā farmācijas biznesu. Lielā mērā šeit būtu grozāms arī pats princips – slimnīcas drīkst iepirkt tikai lētākās zāles, nieks, ka tām nevar garantēt kvalitāti vai viltojuma neiespējamību.
Nākamajam ministram vajadzēs atgriezties pie fundamentāla jautājuma – kas ir universitātes slimnīca? Šobrīd Rīgā ir trīs Klīniskās universitātes slimnīcas – Stradiņa KUS, Austrumu KUS un Bērnu KUS, kura ne viena nav tiešā veidā universitātes slimnīca, bet, pateicoties dažiem lēmumiem, pārvērstas par neatliekamās palīdzības slimnīcām. Diemžēl mācīt jaunus ārstus un māsas bez plānveida slimnieku ārstēšanas nav iespējams, bet šobrīd ministrija par plānveida palīdzību ir piemirsusi. Japanāk, ka klīniskajām universitātes slimnīcām jāatgūst izglītības un zinātnes centrālā vieta Latvijā sasaistē ar Rīgas Stradiņa universitāti un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti. Nesen pieņemti jauni, samocīti un pretrunu pilni Ministru kabineta noteikumi par rezidentūru. Mani māc šaubas – vai jaunā sistēma iedzīvosies, vai rezidentu rotācija notiks, vai slimnīca maksās par rezidentu darbu citā slimnīcā. Precizējošas Ministru kabineta noteikumu izmaiņas par rezidentūru būs jāpieņem novembrī vai decembrī. Nākamajam ministram vajadzēs stratēģiski izlemt – cik daudz ārstu Latvijai nākotnē vajag – un pārlikt – vai nav jāprecizē uzņemamo studentu un rezidentu skaits. Tā būs grūta politiska izšķiršanās, īpaši tādēļ, ka daļa studentu un māsu koledžu audzēkņu šobrīd ir Veselības ministrijas, bet daļa – Izglītības ministrijas pārraudzībā.
Topošajam ministram nāksies saprast, ka viņš ir VESELĪBAS, nevis ĀRSTNIECĪBAS ministrs. Salīdzinot zāļu lietošanas un smēķēšanas piemēru – visa gada garumā Juris Bārzdiņš cīnījās, lai ārsti izrakstītu lētākas zāles (mācītos no galvas visu zāļu cenas, nevis zāļu iedarbību un blaknes), tādējādi ieekonomējot pacientiem gadā sešus miljonus latu (iespējamā ekonomija vidēji trīs lati vienam Latvijas iedzīvotājam). Tajā pašā laikā vidēji Latvijas iedzīvotājs (zīdaiņus un vecmāmiņas ieskaitot) gadā nosmēķē 170 latu, kas visi nonāk ārzemju tabakas ražotāju un tirgotāju kabatās. Korekti samazinot smēķētāju skaitu (kā to veica Somija), mēs varētu palīdzēt mājsaimniecību budžetam.
Smēķēšanas un alkohola ierobežošana bērnu un jauniešu vidū būs nākamā ministra nozīmīgs likumdošanas aktivitāšu jautājums. Smēķēšana ir veselības un ekonomikas jautājums. Latvijas iedzīvotāji tabakas izstrādājumiem (legāliem un kontrabandas) gadā tērē 380 miljonus latu – gandrīz tikpat, cik Latvijas valsts tērē veselības aprūpei. Smēķētāju izraisīto slimību ārstēšana ir vismaz ceturtā daļa visa veselības budžeta. Smēķētāji gadā Latvijā nodedzina 170–200 ēku. Dūmos vai ugunī ik gadu bojā aiziet 50–70 smēķētāju. Smēķētāji atbalsta negatīvo eksporta–importa bilanci. Noziedzīga ir smēķēšana bērna klāt-būtnē. Astma, plaušu iekai-sums, sirds un asinsvadu mazspēja, agrīna leikoze ir tikai daļa no slimībām, kas rodas bērnam no vecāku smēķēšanas viņa klātbūtnē. Smēķēšana bērna un grūt-nieces klātbūtnē ir vardar-bība pret dzimušu vai ne-dzimušu bērnu.
Nav lielāka noziedznieka par pieaugušo, kas palīdz bērniem iegādāties cigaretes. Veikalnieks, kas pārdod bērnam cigarettes, vai lādzīgs tēvocis, kas tās nopērk par puišeļa naudu un puišelim cigaretes atdod, – kā viens, tā otrs ir noziedznieki, kas sodāmi ar cietu likuma bardzību – līdz administratīvajam arestam vai pat brīvības atņemšanas sodam.
Ministram būs jāpanāk, lai Latvijas iedzīvotāji ēd veselīgi un mēreni, lai kustas un sporto sacensībās vai sporta zālē, nevis pie televizora ar siltajām čībām un alus kausu rokās. Būs jāsamazina sāls daudzums uzturā un jāpiespiež pavārus nepārsālīt jebkuru zupiņu sabiedriskās ēdināšanas iestādēs. Būs jānorobežo bērni no alkohola un tabakas izstrādājumiem, atļaujot šo indi tirgot tikai speciālos veikalos vai specializētās nodaļās.
Gadā Latvijā iedzīvotāji 46 miljonus latu apēd bezrecepšu medikamentos un uztura bagātinātājos, no kuriem lielai daļai nav nekādas nozīmes cilvēka veselības veicināšanā, bet kurus iepārdod ar zīmīgām reklāmām televīzijā un pagrīdē drukātos laikrakstos. Kārtības ievešanai zāļlīdzekļu un uzturbagātinātāju reklāmas un izplatīšanas jomā būtu jākļūst par vienu no nākamā ministra padarāmajiem darbiem.
Ārstniecībai un veselībai vajadzētu sadoties rokrokā slimnīcā, kad katram pacientam vajadzētu sniegt plašāku informāciju – kā tālāk dzīvot, kādu diētu ieturēt, cik daudz sportot, kā nekavējoties atmest smēķēšanu un dzeršanu, proti, slimnīcas etapā darīt visu to, ko pasaulē sauc par «veselības hospitāļiem».
Mēs gaidām no topošā veselības ministra, lai viņš piespiež izglītības ministram atjaunot Veselības mācību skolās. Pats galvenais uzdevums ir – gudra un veselīga nākamā paaudze.
Laipni gaidīts, jaunais, šobrīd nenojaušamais veselības ministr!
