Izrādās, Vienotība spēj tikt galā ar koalīcijas un valdības taisīšanu tikpat mehāniski kā ar konsolidāciju. Sarežģītākas kombinācijas tai nepadodas. Izrādās, apvienībā nav politisko līderu, kas spētu efektīvi vadīt pārrunas vidē, kurā nepastāv hierarhija un pakļautība.
Apvienībā nav neviena paša, kurš būtu spējis izvirzīt Saeimas partijām partnerības nosacījumus, kas stāv pāri šo partiju ambīcijām, ideoloģijām un pretrunām. Apvienība, tāpat kā savulaik bija paradis Jaunais laiks, uzskata par pieņemamu barot potenciālos partnerus ar laikus līdz galam neizdomātām domām. Es te nereducētu visu uz Valdi Dombrovski, kurš acīmredzot nav politisks protagonists, tribūns vai pravietis, bet ar normālu partiju aizmugurē un skaidru attīstības kursu priekšā varētu būt ciešams ministru menedžeris. Taču viņam aizmugurē, kā rādās, ir ķīselis. Līdz galam neizdomātas domas par Saskaņas centru, līdz galam neizdomātas domas par Visu Latvijai!. "Stundu stāvu domādama, vai lai ņemu (sveš)tautieti vai to savu bāleliņu..." dungo pie sevis Vienotība un snaiksta rociņas te pēc viena, te pēc otra.
Bet vai maz vajag sarežģītākas kombinācijas? Kopā ar ZZS Vienotībai ir samērā stabils vairākums, un basta. Vajag vai nevajag, tas atkarīgs no valsts stāvokļa un tā, ko koalīcija cer ar šo stāvokli izdarīt. Ja konkrētā valsts situācijā koalīcija var atļauties jūtami atšķirīgus varas un sabiedrības noskaņojumus, tad viss kārtībā. Ja konkrētā valsts situācijā koalīcija var atļauties opozīciju, kuras iespējamā trijotne, manuprāt, spēs būt daudz iespaidīgāks un aptverošāks sabiedrības noskaņojumu rupors, to manipulators, nekā bija 9. Saeimas opozīcija, tad viss kārtībā. Ja konkrētā valsts situācijā koalīcija var pietikt ar varas vadīšanu, sabiedrības vadīšanu atstājot opozīcijas ziņā, tad viss kārtībā. Ja konkrētā valsts situācijā koalīcija var atļauties kultivēt etnisko niezi, tad viss kārtībā.
Ja ņemt vērā to, ka nākamās valdības ministri grasās būt vienīgi partiju nomenklatūra, ja ņemt vērā to, cik mietpilsonisku vērtību katliņā notika koalīcijas vārīšanās, tad valsts situācija ir samērā ikdienišķa. Valdība var iztikt bez ministriem, kas spētu būt krīzes menedžeri, bet politika var turpināt turēties sīkumainu kalkulāciju ietvaros (ah, par daudz nacionālisma, ah, par daudz krievu, ah, vai tik mēs pareizi sadalījām krēslu kvotas...). Koalīcija var tāpat kā līdz šim taisīt politiku nevis no valsts stāvokļa, bet aizgūtām kaļkām, tā var turpināt reformēt nozares, nemainot šo reformu ētisko pamatu.
Bet vai patiesi valsts stāvoklis ir tāds, ka to var uzlabot, pārvaldot valsti vien ar regulāriem materiāliem spaidiem, ar starptautisko kredītu naudu un nosacījumiem? Bez sociālekonomiskiem stimuliem, bez adekvātas visu nodarbināto un nenodarbināto slāņu mobilizācijas, neraugoties uz šo slāņu rocību, tautību un to līdzšinējām savstarpējām attiecībām? Vai valsts stāvoklis ir tāds, kas ļauj uzturēt spēkā līdzšinējos saskares šķēršļus? Vai arī tas līdzinās ugunsgrēkam, kad pretiniekiem un ienaidniekiem būtu labāk nevis turpināt izrādīties un izvirzīt kādas prasības, bet apliecināt otram savu pārākumu sacensībā, kurš vairāk izdarīs, lai paceltu valsti. Vai valsts stāvoklis ir tāds, ka 10. Saeima var atļauties partejisko egoismu, ko tās partijas turpina dēvēt par principiem? Ja, esot pie varas, principi netiek lietoti visas valsts labā, tad tie nav vairāk vērti par savtīgām pozām.
Skaidrs, ka četru koalīcija iespējama tikai ārkārtas situācijā, kura bija skaidri un lakoniski jādefinē. Tāpat kā katram šādas koalīcijas partnerim bija skaidri jādefinē, ka viņš pieņem citus tādus, kādi tie ir, skaidri nosauktu augstāku nodomu vārdā. Tad nevienam netiktu pārmesta ne principu, ne elektorāta nodevība. Bet, ja šķērslis koalīcijai ar SC ir tas, ka apvienībā par daudz krievu un tā pārstāv krievus (nevajag liekuļot, ka krievi nav iemesls), tad, valstij esot sistēmiskā krīzē, tā ir poza, kas pastarpina trešo daļu Latvijas cilvēku no aktīvas un solidāras līdzdalības tās pārvarēšanā. Ir jādefinē, kāpēc valstij labāk atturēties no pilnvērtīgas šā resursa mobilizācijas. Bet ja šķērslis koalīcijai ar VL!-TB/LNNK ir šīs apvienības deputātu jaunība un pieredzes trūkums, tad VL! jauniešiem varētu tiešām nebūt pa ceļam ar vecajiem miroņu pirdinātājiem, kuru valstiskā pieredze Saeimā līdz šim bijusi neproduktīva. Taču – arī šajā gadījumā nav vis publiski jāvaikstās par to, ka, paņemta koalīcijā, VL!-TB/LNNK varētu nočurāt Eiropas demokrātisko principu paklājiņu, bet jālūdz, lai apvienība skaidri definē savu nacionālismu politikas līmenī. Jo citādi šķiet, ka VL! pāragri piešāvusies un tai izdevīgi laipot savu aptuveno tekstu interpretācijas ietvaros ("kur mums tas rakstīts", "mums tā nav rakstīts"…). Tā vietā, lai sniegtu skaidras un nepārprotamas savu ideju definīcijas.
Ir jāsaprot, ka ārkārtas gadījumā (ja tāds te ir) nav vajadzīgs politisko uzskatu, bet gan rīcības kompromiss valstij grūtā brīdī. Domāju – ja desmitajā Saeimā ir politiķi, kultūras kaut cik skarti cilvēki, tad visiem būtiskā situācijā tie atradīs kopīgu valodu, ne par matu nemainot savu stāju. Sīki, nožēlojami ļautiņi pat visiem izšķirošā situācijā nespēs pacelties pāri savam antagonismam un ļaus, lai māja nosvilst.
