Latvijas varai un arī nupat bijušajai kultūras ministrei jābūt pateicīgām Latvijas sabiedrībai, ka tā no valsts kā varas institūta līdz šim gribējusi tik maz. Tā nav kā pienākas prasījusi pat efektīvu atdevi no savu nodokļu naudas.
Tā nav kā pienākas prasījusi pat to, lai varai var kaut cik uzticēties. Tā nav kā pienākas prasījusi pat to, lai vara nepārdod valsti uz āru un, ja pārdod, tad vismaz spēj skaidri atklāt cilvēkiem šo afēru valstisko izdevīgumu un labumu. Varas dejas dejo politiķi. Sabiedrība varas dejas nedejo. Taču – neviens nav spiests būt politiķis. Tāpēc politiķi, kuri sāk čīkstēt par to, ka šiem gadījusies ne tāda sabiedrība, jauc savu varas pienākumu ar saviem pašmērķiem.
Protams, pret tām īpašībām, kas gremdē sabiedrību, jāizturas nesaudzīgi un bez liekulības. Domāju, ka lielākā Latvijas sabiedrības daļa spēj normāli uztvert taisnīgu pašraksturojumu bez vaidēšanas (ak, tādi mēs esam...) vai liekulīga niknuma. Ja vien pašraksturojuma autoram sabiedrība nav visi pārējie, bet arī viņš pats.
Politika atšķirībā no mākslas ir konkrēts pienākums, kas veicams mērogā tauta, sabiedrība, valsts. Tāpēc, ja Latvijas sabiedrība tiešām ir šizofrēniska (S. Ēlerte), muļķe, reņgēdāja utt., tad politiķim tas ir tikai dotums, kas jāņem vērā, veicot savu pienākumu. Tāpēc, ja sabiedrību apsaukā politiķis, tad viņš turklāt vēl paziņo – redz, tādi ir mana tiešā darba augļi.
Un kurš gan vēl vairāk par varu te gandējis sabiedrības psihi? Vismaz viens nopietns pētījums (BSZI) un lērums ekspertu secinājuši, ka etniskās spriedzes galvenais avots ir politikas kvalitāte. Virkne ārvalstu un pašmāju gudrinieku uzsvēruši, ka krīzes smagumu vara uzkrāvusi pamatā ne sev, bet tai sabiedrības daļai, kurai trekno gadu te vēl nav bijis. DPU jaunatnes izredzēm darba tirgū veltītā pētījumā konstatēts, ka jauniešu prasmes un talanti te kotējas zemāk nekā pazīšanās. Vara ir pieļāvusi antikonstitucionālu rīcību attieksmē pret pensionāriem. Utt., u.tml. Un arī šobrīd gan valdības deklarācija, gan izskanējušās publiskās diskusijas par 2012. gada budžetu liecina, ka atkal gaidāms nevis makšķeru, bet apšķērētu pabalstu dalīšanas laiks. Tātad attieksmē pret sabiedrību varai arvien mīļāka tās atkarība, nevis rīcības iespējas. Bet, ja tas, no kā tu esi atkarīgs, pats ir labils, tad dažādas sociālas neirozes kļūst hroniskas.
Bijusī ministre savu sacīto saista ar diskusijām par kultūras finansējumu, ar izteicieniem – kāpēc kultūrai vispār jādod nauda. Ja būtu bijusi adekvāta kultūrpolitika, divdesmit gados tai vajadzēja kļūt pašsaprotamai lietai. Taču mums ir nozares kultūrpolitika. Mums ir kultūrpolitika, kuras uzdevumu lokā neietilpst tādas lietas kā tautas morālā stāja, spēja reāli likt lietā izslavētās Rietumu vērtības utt.
Protams, stratēģiskā līmenī šobrīd ne tik vien kā nedrīkst samazināt finansējumu izglītībai, zinātnei, kultūrai, veselības aizsardzībai... bet ir jānodrošina šīm jomām tāds finansējums un jānodrošina tāda šo jomu pārvalde, kas attiecīgiem procesiem beidzot dotu pozitīvu virzību.
Taču, ja runāt ne par kultūru, bet par varu un resoru, tad esošās pieejas ietvaros KM finansējumu var samazināt. Vai varu parādīt ar pirkstu – kur? Jā, divās trijās ministrijās, tostarp KM, domāju, ka varu. Taču – šīs ministrijas algo cilvēkus, kuri atbild par attīstību, stratēģiju, strukturālām reformām... Ja es daru šo cilvēku darbu, viņi jāatlaiž. Lai arī tā jau būtu ekonomija, te nosaukšu tikai neattaisnotu tēriņu vektorus. Pirmkārt, nodokļu naudai jānonāk uzreiz pie darītāja. Visi starpposmi, kas paņem kādu procentu šīs naudas sev, likvidējami. Otrkārt, visas struktūras, kas tik vien kā pārdala nozares naudu par labu aparātam, ir likvidējamas. Kopš veciem laikiem saglabājušies kultūras plintnieču un plintnieku bataljoni, kuri nodrošina iestāžu administratīvo kapacitāti bez kādām jaunrades pazīmēm, ir izformējami. Ir normatīvie akti, un ir darītājs – pa vidu tur ne ierēdņiem, ne uztieptu padomnieku štatam nav jāmaisās. Darītājs lai pats angažē, ko viņam vajag. Treškārt, jāpārbauda funkciju deleģējuma rezultativitāte. Ja pozitīva efekta nav, funkcijas jāpāradresē. Tehnoloģijas nav jādublē ar ierēdņiem, bet jāapgādā ar jomas specifikai sagatavotiem speciālistiem. Ceturtkārt, eksministre LR1 izteicās, ka Rīgas dome neesot pienācīgos kultūras augstumos. RD nav KM struktūra. Bet, ja to gribas, tad ir jādomā par to, cik loģiski arī kultūras jomā dalās funkcijas un finansējums starp valsti un pašvaldībām. Piektkārt, vai kādā ministrijā ir veikta moderna lietvedības reforma? Sestkārt, gribētos sagaidīt, kad no strukturālo reformu īstenojuma beidzot taps skaidrs, kas īsti bijis domāts ar vārdu strukturāls. Formālas, pamatā kosmētiskas izmaiņas varas mašīnas ārējā dizainā vai (post)padomju konstrukcijas principiāla nomaiņa uz ko modernāku un cilvēkam pielāgotu? Utt. Ar to gribu sacīt, ka vara pati dod pietiekami daudz iemeslu sabiedrības skepsei pret jebkuru savu manipulāciju. Pat kultūrā.
