Viesojoties dzimtenē, dzirdēju, kādu šobrīd populāru anekdoti - pie Rīgas lidostas jāuzliek paziņojums, lai pēdējais aizbraucējs neaizmirst izslēgt valstī gaismu...
Jā, latvieši balso ar kājām - ka tikai prom no dzimtenes, bet mūsdienās pat tur kur, kur mūs nav, arī diez kas vairs nav!
Pat Lielbritānija, no ‘’kam ir’’ zemes, pamazām kļūst par ‘’kam nav’’ zemi. Tie paši poļi, kuri vel dažus gadus atpakaļ visiem veidiem un ne veidiem tiecās uz šejieni, tagad masveidīgi atstāj šo valsti. Ap gada beigām kādi 400 000, jau būšot prom.
Izlasījuši augstāk teikto, nesteidzieties pakot koferus, lai ieņemtu viņu atstātās vietas! Situācija darba tirgū ir izmainījusies! Agrāk, piereģistrējoties, kādā no aģentūrām, jums pāris dienu laikā piemeklēja darbu un jau nākošās nedēļas piektdienā saņēmāt čeku, vai pārskaitījumu uz jūsu rēķinu (ja tāds bija), bet…tagad…
Jā, viss bija tik labi, bet tad sākās baumas, ka drīz būs krīze un… tā sākās…
Tagad ieradies Londonā un ieraudzījis darbā iekārtošanas aģentūru vitrīnas, kā parasti, izraibinātas ar paziņojumiem – meklējam šo, steidzīgi vajadzīgs tas utt., utt. Ieejot iekšā, klerks jums paziņos, ka pagaidām vakanču neesot un šonedēļ reģistrācija arī nenotiekot, tad pats, vainīgi smaidīdams, atgriezīsies pie pārtrauktās kāršu partijas ar savu draugu – datoru.
Mainās ieradumi un tas, kā cilvēki pavada brīvo laiku.
Sakarā ar ekonomisko krīzi, Lielbritānijā esot izveidojies, tā sauktais, ‘’kokona efekts’’ – cilvēki vairāk laika pavadot mājās un ēdienā esot pārgājuši uz konserviem. Jūtami esot pieaudzis pieprasījums pēc… prezervatīviem.
Jā, šis nav īstais brīdis bērnu taisīšanai, gan jau kādreiz vēlāk!
Latvija nav vienīgā - arī šī valsts pamazām zaudē lietas, kuras brita acij ir tikpat ierastas, kā karalienes ģīmetne uz £(mārciņām). Vācijai ir pārdots nacionālais lepnums Rolls-Royce, tikko, kā nobankrotēja Woolworth, bet tagad klīst valodas, ka (brīnums divos vārdos) Marks&Spencer varot arī neizvilkt līdz gada beigām un Ziemassvētku tītars būšot jāpērk kur citur. Protams, daudz būšot tādu, kuri nemaz nevarēšot atļauties to darīt.
Tā, ka, degunus gaisā, tautieši – mēs ar savām nojauktajām cukurfabrikām varam justies gandrīz, vai kā vinnētāji!
Tie, kuri vēl nav zaudējuši humora izjūtu saka, ka neesot ļaunuma bez labuma – zināmā mērā dzīvot kļuvis vieglāk, jo svētdienas vakaros vairs nevajagot gludināt piecus baltus kreklus nākošajai nedēļai – tagad pilnīgi pietiekot ar diviem, trīs.
Bet, ne visi ir tik optimistiski..
Daudzi, vilkdami paralēles ar Lielo depresiju, nākotnē iztēlojas Seville Row uzvalkos ģērbtus biznesmeņus, nodurtiem skatieniem un apkakles sacēlušus, lai pasargātos no rudens vējiem, stāvot Londonas ielu krustojumos, rindā pēc Pestīšanas armijas zupas.
Nav nekādi joki..
Grūti ejot pat ‘’fat cats’’ - City (Londonas finansu rajons) baņķieriem – uz restorāniem un kafejnīcām iet vairs negribot, jo pārtiekot no mājās pagatavotām sviestmaizēm. Bet, šāds stāvoklis vieš arī zināmu optimismu - britu plutokrāts ir spējīgs uz varoņdarbiem, ja jūt, ka viņa maciņš ir apdraudēts.
Un ledus, tiešām, sāka kustēties..
Atmetuši cerības, ka problēmas atrisināsies pašas no sevis, Londonas ExCeLā salasījās tautas kalpi no G20 un šķēpus lauzdami strīdējās, kā izdabūt pasauli laukā no tiem (atvainojos) sūdiem, kuros paši to iedabūjuši - kā smejies, kas bedri raka zinās ari, kā to aizrakt .
Urā – tas, taču, nozīmē, ka ja ne vasarā, tad uz rudeni, nu noteikti, ‘’treknie gadi’’ atgriezīsies?!
Kādu brīdi Lielbritānija atkal atradās pasaules uzmanības centrā! Britu premjers bija tik tālu sasapņojies, ka galīgi zaudēja realitātes sajūtu un sāka iedomāties sevi uz pasaules glābēja pjedestāla - ieejam vēsturē, kā jauns Rūzvelts. Bet, kurš gan būs tāds muļķis, lai klausītos politiķi, kura valsti ir 2.3 miljoni bezdarbnieku, bet, uz gada beigām, varbūt pat visi trīs?!
Dzird runājam, ka Gordona dienas esot skaitītas – drīzumā viņš dalīšot likteni tiem Eiropas ex - premjeriem, kuri vai nu paši pratās, vai ari dabūja ar kāju pa pakaļu, bet savos krēslos vairs nesēž.
Tajās dienās, Londonā gāja ‘’jautri’’…
Pilsētā bija kas līdzīgs kara stāvoklim – kā toreiz, kad tās spridzināšanas notika. Lai vietējie šiem nemaisītos pa kājām un (galvenais) nesarīkotu ‘’pogromu(погром)’’ ,(līdzīgu tam, kā nesen Vecrīgā,) Doklands rajonu apjoza ar ‘’dzelzs gredzenu’’ – stigri kontrolējot kustību abos virzienos. Apkārtējie restorāni, veikali un ofisi ari tika slēgti. Tas saniknoja londoniešus, tādēļ presē parādījās ieteikumi, lai uzvalkā un ar šlipsi tur nerādoties. Portfeļa vietā, ieteica izmanot parastu kuli, jo savādāk visi tie ‘’anti’’ – kapitālisti, globālisti, utt. varot noturēt par baņķieri un iekaustīt.
Gandrīz, kā Petrogradā, pēc boļševiku apvērsuma – toreiz, par to pašu, daudz nedomājot, lika pie sienas!
Daudzi uztvēra šo tikšanos, kā jaunas politiskās ēras sākumu. Ja var ticēt sazvērestības teorijām, tad aiz visām šīm nelaimēm stāv transnacionālās korporācijas. To vara būtu jāierobežo - kapitālismam esot jākļūst kontrolējamam un regulējamam tad tas būšot iepriekš paredzams un mazāk bīstams.
Godīgi sakot, lielajai brēkai bija maz vilnas, nekādas svaigas idejas ģenerētas netika – pat zaļo drukājamo stanoku piebremzēt neviens netaisās un arī turpmāk tas turpinās darboties uz pilnu klapi. Vienkāršāk izsakoties, narkomāns ārstēs sevi ar.. jaunu devu.
Tādēļ dziedāt hosianna ir vēl daudz par agru.
Kreisie, juzdami, ka viņu laiks sāk atgriezties, ar noslēpumainu smaidu uz lupām ieminējās, ka ja pašlaik PSRS vēl nebūtu sabrukusi, tas varētu nozīmēt globālu sociālisma uzvaru un kapitālisma (pirmā kārtā ASV) galu.
Tad rietumu snobiem nāktos meklēt darbu šeit – pie mums! Iedomājieties, kā viņi rūkdami ņemtos pa Latvijas stroikām – liekie tauki vien ļumētu.. bet, gan jau ar laiku – tas biķeris viņiem vel stāv priekšā!
Radikālāk noskaņotie, nu tie, kuriem ar humoru viss nav kartībā, teica, ka ja nu reiz viņi visi tur bija sabraukuši, nevajadzēja laist ārā tik ilgi, kamēr viņi kaut ko sakarīgu izdomātu, vai arī atzītu, ka nav uz to spējīgi. Tādā gadījumā varētu likt, lai atstrādā skādi – šampis, kaviārs un, protams, mūsu neattaisnota uzticība. Tad citi, pirms balotētos vēlēšanās, padomātu ..vai ir vērts.
Gadījās arī riktīgi kuriozi! Karaliene, kura pat jaunībā, neesot ļāvusi gar sevi grābstīties (vismaz līdz šim nebija pieķerta), šoreiz izpildīja ko pilnīgi neticamu – ļāva B.Obamas sievai aplikt viņai roku, nu.. ap to vietu, kur mugura zaudē savu cienīgo nosaukumu un tāda veidā ‘’pazīmējas’’ paparaci priekšā! Varbūt, ka vecenītei laiks iet pensijā – galīgi vairs ‘’nefiltrē’’, ko dara?!
Tagad, kad putekļu mākonis pēc visas tās jezgas ir nosēdies, gribētos teikt sekojošo: ja šī pasākuma dalībniekiem būtu nedaudz 21. gs. domāšanas, viņiem būtu ienācis prātā, ka visu to saietu varēja sarīkot ari virtuāli – gan jau skype viņiem bija pieejama.
Ietaupīto naudu tad varētu izmantot labdarībai, vai… kārtējās ‘’Oranžās’’ revolūcijas organizēšanai. Bet varbūt, ka šiem vienkārši gribējās patusēties – sevi parādīt un uz citiem paskatīties, jo cilvēki vien viņi ir un nekas cilvēcisks viņiem nav svešs, vai ne?
Pirms pielikt punktu vēl piebildīšu, ko es pats par visu šo lietu domāju.
Nerīkojiet raganu medības meklēdami vainīgos - kukuļņēmējus, izšķērdētājus, zagļus vai.. ‘’ spēkus, kuri darbojas pretī’’. Neviciniet dūres pret debesīm saukdami, ka esat pelnījusi labāku likteni. Dzīve ir taisnīga un, kā teica M. Bulgākovs: ķieģelis uz galvas nevienam tāpat vien nekrīt. Vainīgais ir mūsu vienīgais un vislabākais draugs – jā, tas pats, kurš raugās mums pretī no spoguļa.
Būtu jāsaprot viena lieta – nekādi izgudreļi Londonā ne arī kur citur pasaulē problēmas mūsu vietā neatrisinās – tās ir tādā līmenī, kurā viņi nespēj kontrolēt. Tas jādara katram pašam. Mēs esam patērētāju – ēdiena iznicinātāju un ateju pildītāju sabiedrība, kura turpina dzīvot pēc tā paša Vecās derības principa – kā tu man, tā es tev.
Dižķibele ir iestājusies globālas cilvēcisko attiecību krīzes rezultātā – vajag sakārtot galvas, tad arī maciņš pamazām paliks biezāks. Jo ātrāk tas tiks saprasts, jo labāk.
Bet.. pagaidām, bet, pagaidām nekas cits, kā sviedri, asaras un izmisumus mums nespīd – tā nu viņš ir…
