Cietušā miljonāra Valentīna Kokaļa pratināšana t. s. Lemberga prāvā ar pārtraukumiem ilga septiņarpus mēnešus, kas nepārprotami šobrīd ir vienas personas pratināšanas rekords.
Šādu rekordu t. s. Lemberga krimināllietā jau iepriekš bija daudz – piemēram, lietu iztiesā četri tiesneši; apsūdzību uztur četri prokurori; pirmstiesas izmeklēšanā 10 gadu garumā strādājušas vismaz 16 prokuratūras amatpersonas, vismaz desmit Korupcijas un noziedzības apkarošanas biroja amatpersonas, kā arī nezināms skaits Satversmes aizsardzības biroja un Militārās izlūkošanas un drošības dienesta darbinieku; nonākot tiesā, krimināllietā bija 143 sējumi utt., u.tjpr.
Tomēr var arī prognozēt, ka vienas personas pratināšanas ilguma rekords pēc attiecīga laika perioda kritīs, jo tiesā nemaz netiek slēpts, – V. Kokaļa pratināšana advokātiem tāda iesildīšanās vien bija.
Murgos rādīsies
Nenoniecinot citu advokātu veikumu patiesības noskaidrošanā, jāatzīst, ka V. Kokaļa pratināšanā izcēlās Ventspils mēra Aivara Lemberga advokāts Raimonds Krastiņš, kurš pierādīja, ka ir izcils jautājumu meistars.
Sākotnēji viņš tiesai atzina, ka ir sagatavojis aptuveni 2000 pamatjautājumu. Pratināšanas 20. dienā V. Kokalis, kurš iepriekš bija turējies braši, beidzot paziņoja – jautājumu uzdevējs viņam ir apnicis un vēl desmit gadus sapņos rādīšoties.
Lai gan tiesnesis pārtrauca advokāta jautājumu uzdošanu un pārtrauca Kokaļa pratināšanu, prieku par šo notikumu mazināja A. Lembergs, kurš atgādināja, ka tiesa šajā gadījumā ir piemirsusi viņu. Proti, ir piemirsts, ka savus jautājumus cietušajam V. Kokalim vēl nav uzdevis pats "centrālais" apsūdzētais – A. Lembergs. Pagaidām vēl nav zināms, kādas sekas būs šiem notikumiem, jo vispār jau Kriminālprocesa likumā nav paredzēts, ka apsūdzētajam varētu liegt tiesības uzdot jautājumus kādam no lieciniekiem.
Tiesnesis B. Geimans, paužot visa tiesas sastāva viedokli, V. Kokaļa pratināšanas beigu cēlienā (t. i., apmēram pēc pusgadu ilgušas pratināšanas) centās noraidīt vairākumu no R. Krastiņa jautājumiem – pat tādus, kas vistiešākajā veidā attiecas uz tiesā izskatāmās apsūdzības epizodes būtības būtību. Proti, noraidīti tika pat jautājumi par to, kā tad īsti "tas kukulis" – SIA Puses kapitāla daļas – tika izspiestas 1993. gada rudenī. Tomēr pat no malas bija redzams, ka R. Krastiņa jautājumi ir sastādīti tik profesionāli, ka tos nemaz nedrīkstēja noraidīt, atsaucoties uz Kriminālprocesa likumu.
Melu murds
Mērķi, kāpēc V. Kokalim tika uzdoti neskaitāmie jautājumi, šķiet, ir saprotami. Pirmkārt, aizstāvības puse grib V. Kokali sapīt pretrunās jeb, pārfrāzējot A. Lembergu, ievilināt viņu "melu murdā līdz galam". Otrkārt, aizstāvības puse grib parādīt, kādā kliedzošā interešu konfliktā atradās toreizējā valsts uzņēmuma un valsts akciju sabiedrības Ventspils nafta amatpersona V. Kokalis, kura toreizējās darbības prokurori šobrīd atzīst par pilnīgi likumīgām, pat atzīst viņu par cietušo un nekautrējas aizstāvēt viņa intereses (tostarp materiālās) kriminālprocesā. Tādējādi aizstāvības puse faktiski grib ar reāliem faktiem parādīt, cik neobjektīvi izmeklēšanas procesā ir bijuši prokurori.
Treškārt, šķiet, aizstāvības puse rāda – ja prokurori uzskata, ka 143 sējumi pierāda A. Lemberga vainu, tad nav problēmu sagādāt trīsreiz (piecreiz, septiņreiz...) vairāk materiālu, kas pierāda viņa nevainīgumu. Tādējādi aizstāvības puse faktiski parāda 16 prokuroru desmit gadu darba ļoti zemo kvalitāti.
Pretrunas neuztrauc
Pretrunu V. Kokaļa liecībās tiešām bija, ka mudž, lai gan pats miljonārs regulāri tiesai apgalvoja, ka nekādas pretrunas savā teiktajā viņš nesaskata. Pretrunas parādījās, pat neskatoties uz to, ka pēdējā laikā V. Kokalis uz jautājumiem lielākoties centās atbildēt ar "šobrīd neatceros", "šobrīd nevaru ne noliegt, ne apstiprināt", "apstiprinu iepriekšējās liecības" u. tml.
Piemēram, atbildot uz prokurora jautājumu, viņš terminu "patiesais labuma guvējs" skaidroja, ka tas ir uzņēmuma patiesais "saimnieks" jeb "īpašnieks". Savukārt, kad par kādu ārzonu kompāniju V. Kokalim prasīja, vai viņš tur ir bijis "patiesais īpašnieks" atbilstīgi paša dotajai šā termina definīcijai, V. Kokalis sašuta – kā gan var uzdot tik nekompetentu jautājumu, ja skaidri redzams, ka šīs kompānijas īpašnieki ir juridiskas, nevis fiziskas personas?
"Tas paliek atmiņā, jā"
Lai gan lielākoties V. Kokalis uz jautājumiem atbildēja ar "šobrīd neatceros" un līdzīgi, atsevišķos gadījumos viņš tomēr 15–17 gadus senus notikumus raksturoja pat apbrīnojami detalizēti. Īpašu kolorītu V. Kokaļa liecībām piedeva viņa atmiņas par to, kāds dzēriens attiecīgā brīdī ticis lietots.
Piemēram, kad Ventspils uzņēmēji ļoti skarbā situācijā (1998. gadā) tikās ar toreizējā premjera Andra Šķēles pārstāvjiem, V. Kokalis tās sarunas esot ignorējis. "Skatījos televizorā un iedzēru konjaku," atceras miljonārs.
Kad 1993. gada beigās nopirkuši Panamā reģistrēto kompāniju Delvar, V. Kokalis ar toreizējo Ventspils naftas vadītāju Jāni Blažēviču ēduši pusdienas itāļu restorānā "tur, pie robežas, Monblānu varēja redzēt".
Pēdējā V. Kokaļa privātā tikšanās reizē ar A. Lembergu abi dzēruši šampanieti. Uz galda bijis galerts. "Lembergs runāja, ka tas tomēr par treknu, tādu nevar ēst viņš," tiesai liecināja cietušais miljonārs.
Uz jautājumu, vai miljonārs piedalījies SIA Puses gada pārskata apstiprināšanā 1993. gadā, V. Kokalis atbildēja: "Domāju, ka piedalījos. Jo tas bija – smuks galds saklāts, konjaks. Kā var nepiedalīties – lašmaizītes, kas Aivaram Lembergam garšoja."
Kad atvēruši kompānijas Ost Services Zurich AG kontu Neuminster bankā (1993. gada vasara), Ainārs Gulbis juristus Aināru Plataci un V. Kokali uzaicinājis uz ķīniešu restorānu un pasūtījis tur visu ēdienkarti. "Tas paliek atmiņā, jā!" atzina cietušais.
V. Kokalis neatceras, kas viņam palīdzējis atvērt kodētos kontus kādā no Šveices bankām (apmēram, 1994. gada pavasaris), bet atceras, ka šajā procedūrā piedalījies "Mamerts ar balzamu". Utt., u.tjpr.
Sākotnējā apsūdzība
V. Kokalis atceras daudz ko sliktu par A. Lembergu (dažkārt arī labu – "pirms Aivara Lemberga tātad Ventspils bija nolaista pilsēta, uz kuru negribēja cilvēki braukt"), tomēr – lai nu ko, bet prokuroru sacerēto apsūdzību V. Kokalis savās liecībās ir sagrāvis pilnībā.
Protams, ļoti ticams, ka prokurori šobrīd izvirzīto apsūdzību pārveidos, – prokurors Juris Juriss tiesas sēdē ir uzsvēris, ka Kriminālprocesa likums pieļauj apsūdzības grozīšanu procesa laikā.
Var būt, ka prokurori A. Lembergu apsūdzēs kaut kā cita izspiešanā no V. Kokaļa, bet SIA Puses kapitāla daļu izspiešana vairs nu nekādi nesanāk. It sevišķi tāpēc, ka V. Kokalis ir vienīgais cietušais šajā epizodē un šī apsūdzība sacerēta, balstoties tieši uz viņa liecībām.
Apsūdzībā SIA Puses kapitāla daļu izspiešanas epizode īsumā (neņemot vērā loģikas un citas kļūdas) izklāstīta šādi: "Pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, bet ne ātrāk kā 1993. gada rudenī", uzzinot, ka SIA Puses "patiesā labuma guvēji" ir "VAS Ventspils nafta direktors" Jānis Blažēvičs un šīs uzņēmējsabiedrības juriskonsults V. Kokalis, kā arī privātpersonas Uldis Pumpurs un Mamerts Vaivads, A. Lembergs esot pieprasījis "kā kukuli bez atlīdzības īpašumtiesības uz SIA Puses daļām". SIA Puses pamatkapitāls tobrīd bijis 100 latu. Prasības neizpildes gadījumā A. Lembergs esot piedraudējis, ka radīs šķēršļus SIA Puses biznesam, neļaus šai uzņēmējsabiedrībai vairs izmantot Ventspils naftas infrastruktūru un liegs abām Ventspils naftas amatpersonām ieņemt augstos amatus.
Vēlāk A. Lembergs pieprasījis dokumentāru apstiprinājumu īpašumtiesībām uz SIA Puses kapitāla daļām, tāpēc V. Kokalis 1994. gada martā viņam izsniedzis vienu kompānijas Delvar Invest Incorporation (tobrīd SIA Puses 40% kapitāla daļu īpašnieks) akciju sertifikātu. Tādējādi A. Lembergs "ieguva slēptas īpašumtiesības uz divdesmit procentiem SIA Puses pamatkapitālu, kas sastāda LVL 14 250, tas ir, sevišķi lielos apmēros", rakstīts apsūdzībā.
Konstruējot apsūdzību, prokurorus nav mulsinājis nedz tas, ka cipari tur nekādi neiet kopā, nedz tas, ka valsts akciju sabiedrībai Ventspils nafta nebija amata "direktors", nedz V. Kokaļa un J. Blažēviča kliedzošais interešu konflikts, kas izriet no šā izklāsta.
Cita starpā SIA Puses epizodes izklāsts 154 lappušu biezajā A. Lembergam celtajā apsūdzībā aizņem tikai 1,5 lapas. Tas arī varētu būt orientieris, cik tālu šobrīd ir pavirzījies tiesvedības process t. s. Lemberga lietā.
Jaunā versija
Pēc vairāku dienu pratināšanas tiesā V. Kokalis acīmredzot saprata, cik smieklīga patiesībā ir šī apsūdzība. Proti, ja no V. Kokaļa tiešām izspiesti ir 5% SIA Puses kapitāla daļu, tad iznāk, ka izspiesti ir pieci lati (nav saprotams, no kurienes prokurori rāvuši summu 14 250 lati). Bet, ja izspiesti ir 5% kompānijas Delvar Invest akciju, tad sanāk, ka izspiesti ir tikai divi lati.
Cita starpā iespējams, ka sapratni par sacerētās konstrukcijas muļķīgumu radīja nevis aizstāvības puses, bet tiesneses Irīnas Jansones daži uzdotie jautājumi par iepriekšminētajiem skaitļiem un dažām citām būtiskām lietām, kas ārkārtīgi saniknoja V. Kokali.
Drīz pēc tam V. Kokalis konsekventi sāka atkārtot citu stāstu – vienalga, kā juridiski tika noformētas īpašumtiesības uz SIA Puses vai Delvar Invest kapitāla daļām, A. Lembergs esot no viņa izspiedis piekto daļu no "Pušu biznesa". Bet "Pušu bizness", t. i., miljonos rēķināmi ienākumi, esot bijis apslēpts "Pušu ofšoros". Uz aicinājumu nosaukt kaut vienu "Pušu ofšoru", V. Kokalis atbildēja: "Šobrīd neatceros."
Prokurora mierinājums
Acīmredzot vēlēdamies A. Lembergu iegāzt pēc iespējas vairāk, V. Kokalis skaidroja, ka ofšoros bija nelegālais bizness. Bet, kad advokāts R. Krastiņš priecīgs sāka interesēties, kurš konkrēti izdomāja mehānismu, kā SIA Puses patieso peļņu noslēpt ofšoros, V. Kokalis pirmoreiz izmantoja tiesības neliecināt pret sevi.
V. Kokalim tūlīt palīgā steidzās prokurors J. Juriss, "lai neradītu varbūt kļūdainu priekšstatu pašam cietušajam šobrīd, kad viņš tiek eventuāli apsūdzēts par kaut kādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Jo mēs vēlamies skaidrot, ka šobrīd neviens nav apsūdzēts par to, ka kaut kāda kompānija veic kaut kādus norēķinus ar ofšoru kompānijām, jo pats par sevīm darījumu veikšana ar ofšoru kompāniju nenozīmē nekā noziedzīga. Lai kāds uzskatītu, ka tas ir noziedzīgs vai vēl kaut kas, tad tur varbūt iespējams būs
kriminālprocess, iespējams, kādu apsūdzēs. Bet šinī konkrētajā gadījumā pats fakts, ka kāds pārskaita kaut ko uz ofšoru kompāniju, nebūt neliecina par noziedzīgo nodarījumu. Tas ir tas komentārs, lai nesaprastu cietušais, ka tagad viņu apsūdz par kaut ko," cietušo publiski mierināja prokurors.
Kādā citā pratināšanas dienā advokāts R. Krastiņš tiesai skaidroja – ja jau pats V. Kokalis atzīst, ka tā ir bijusi nelegāla, "tad ir jautājums – vai šādā situācijā Lembergs vai kāds cits var tikt tiesāts par to, ja runa iet par kaut kādu nelegāli iegūtas naudas sadalīšanu, pārdalīšanu"? Tad V. Kokalis atzina, ka šo peļņu par nelegālu nosaucis "emocionālos uzplūdos", bet patiesībā ofšori tikuši lietoti "nodokļu optimizācijai".
Sagādā slavas norietu
Ja agrāk SIA Puses bija ieguvusi labu slavu kā īsta izveicīgu letiņu lielfirma, kura jau atjaunotās Latvijas neatkarības rītausmā mācējusi iespiesties sarežģītajā naftas tranzīta biznesā un jau kopš 1990. gadu sākuma pelnījusi miljonus, pēc V. Kokaļa sniegtajām liecībām, šis biznesa projekts izskatās kā gluži neticama blēdība.
No advokātu uzdotajiem jautājumiem var saprast, ka SIA Puses idejas autori vispirms 1993. gada pavasarī noslēguši naftas pārkraušanas līgumu ar valsts uzņēmumu Ventspils nafta. No valsts uzņēmuma puses līgumu esot parakstījis Ventspils naftas direktors Jānis Blažēvičs, bet to vizējis Ventspils naftas pirmās kategorijas juriskonsults V. Kokalis. Kad advokāte Irīna Kauke sāka interesēties, vai tas nenozīmē, ka abas augstās amatpersonas naftas pārkraušanas līgumu noslēgušas pašas ar sevi, V. Kokalis atbildēja: "Par Blažēviču, pats Blažēvičs... Nezinu, varbūt viņš noslēdza pats ar sevi. Es pats ar sevi nenoslēdzu. Kā jūs ziniet, sākotnēji šī firma tika reģistrēta uz manas bijušās sievas vārda, Aijas Kokales vārda. Valentīns Kokalis tur juridiski nebija."
Neilgi pēc tam 1993. gada pavasarī viens no SIA Puses idejas autoriem – Uldis Pumpurs – ieguvis no toreizējā rūpniecības un enerģētikas ministra Aivara Millera 20% atlaidi naftas pārkraušanai. Pats V. Kokalis apliecināja, ka nereģistrēta firma patiesībā atlaides nemaz nevarēja saņemt. "Atlaides tiek piešķirtas, teiksim, ja jūs noslēdzāt pagājušo gadu ar labiem rezultātiem, ar noteiktu apjomu. Jums atlaides tiek piešķirtas uz priekšu, ne atpakaļ," viņš teica. Bet tad paliek neatbildēts jautājums – par kādām "skaistām acīm" SIA Puses tobrīd ieguva atlaidi, kas tai deva iespēju naftas pārkraušanu tirgū piedāvāt par 20% lētāk nekā reālais pārkrāvējs valsts uzņēmums Ventspils nafta.
Tikai tad, kad bija iegūti līgums un atlaide, SIA Puses beidzot tikusi reģistrēta Uzņēmumu reģistrā! Jo bez atlaides un bez naftas pārkraušanas līguma nekāds SIA Puses bizness nebūtu iespējams – apstiprināja pat V. Kokalis.
Vēl kāda nianse – SIA Puses bijusi reģistrēta Ventspilī, Puķu ielā 8, uzņēmēja Ulda Pumpura vecāku mājā, netālu no Ventspils naftas. Tādējādi radās iespēja – ja uzņēmumā kāds interesējās par naftas pārkraušanas iespējām, tad attiecīgās Ventspils naftas amatpersonas varēja teikt: "Mēs, protams, varam pārkraut, bet Puķu ielā 8 jums šis pakalpojums maksās par 20% lētāk..."
Kliedzošs interešu konflikts
V. Kokaļa kā Ventspils naftas juriskonsulta un valdes locekļa interešu konflikts ir nesalīdzināmi vērienīgāks, nekā sākotnēji likās.
Izrādās, ka V. Kokalim ir piederējušas ne tikai SIA Puses kapitāla daļas, bet viņš bijis līdzīpašnieks vai "patiesā labuma guvējs" arī tādās naftas tranzīta starpniekfirmās kā Skonto nafta, Ventrans Rīga, Ost Services Zurich AG, Ost Trading&Finances (kapitāla daļu turētāja SIA LaTtransNafta – tātad V. Kokalis parādās jau arī kā nākamās šīs krimināllietas epizodes dalībnieks) u. c.
V. Kokalis kopā ar citiem Ventspils naftas valdes locekļiem piedalījies a/s Ventbunkers dibināšanā. Bet tūlīt atklājās, ka Ventspils naftas valde taču ir lēmusi par ieguldījumiem Ventbunkerā! Uz jautājumu, cik lielu materiālo labumu V. Kokalis ir saņēmis no Ventbunkera, viņš vaļsirdīgi atbildēja: "Gadā apmēram miljonu dolāru."
V. Kokalis ne tikai bijis juriskonsults valsts uzņēmumā Ventspils nafta, viņš sniedzis juridiskos pakalpojumus arī SIA Puses u. c. naftas tranzīta starpniekfirmām. Faktiski tieši viņš ir bijis viens no latvju naftas tranzītbiznesmeņu tēviem.
Bet vistrakākais – no uzdotajiem jautājumiem varēja saprast, ka V. Kokalis sniedzis juridiskos pakalpojumus arī akciju sabiedrībai Ventrans – tieši tai, kura jau 1993. gadā bija parādā Ventspils naftai un Ventspils pašvaldībai tiem laikiem fantastisku summu – 12 miljonus dolāru.
Tieši šis parāds ir pamatu pamatā kādreiz varenās SWH grupas finansiālajam norietam, turpmākajam kariņam starp ventspilniekiem un softverhausiešiem, pirmā latviešu oligarha Aināra Gulbja naidam ar vēlāko latviešu oligarhu A. Lembergu, versijām par akciju "izspiešanām" un daudziem citiem notikumiem.
Bet tad jau iznāk, ka, no vienas puses, V. Kokalis ir rūpējies par minētā 12 miljonu dolāru parāda piedzīšanu no Ventrans, bet, no otras puses, rūpējies, lai šis parāds nebūtu jāmaksā?
Neatceras būtiskāko
V. Kokalis precīzi vairs neatceras, kāda īsti ir bijusi SIA Puses saimnieciskā darbība, kādi ir bijuši V. Kokaļa kā valsts akciju sabiedrības Ventspils nafta valdes locekļa darba pienākumi, kādu naftas pārkraušanas infrastruktūru SIA Puses izmantoja Ventspils ostā u. tml.
Viņš neatceras, ka valsts uzņēmumam nebija valsts pilnvarnieku; neatceras, kāda bija valsts pilnvarnieku kompetence. Neatceras, ka Ventspils naftas valsts pilnvarnieka amatu ieņēma ne tikai A. Lembergs, bet arī ministri, valsts sekretāri un valdošo partiju ietekmīgākie politiķi. Bet, pat ja viņš to atcerētos, tad droši vien viņš tāpat nesamulstu, skaidrojot, kā tad Ventspils pašvaldības vadītājs reāli varēja, piemēram, atbrīvot no amata valstij piederoša uzņēmuma amatpersonu.
Uz vietu spārnoto izteicienu zelta fondā pretendē V. Kokaļa atbilde uz advokāta Jāņa Rozenberga jautājumu – kādi bija viņa pienākumi SIA Puses. "Jāsaņem dividendes!" atbildēja miljonārs.
V. Kokalis kā justīcijas padomnieks un pirmās kategorijas juriskonsults neesot iedziļinājies daudzos juridiskajos jautājumos, kas saistīti ar ārzonu firmām. Peļņa, kas bijusi no "Pušu biznesa", patiesībā nav bijusi peļņa šā termina juridiskā nozīmē, bet gan, "kā krievi saka – marža".
Pārmērības iegāž
Acīmredzot, lai pierādītu, kāpēc varenās Ventspils naftas valdes locekļiem vispār tobrīd bija jārēķinās ar kādas, patiesībā nelielas, pilsētas pašvaldības vadītāju, V. Kokalis pārspēja jebkurus pēdējā laika propagandistus. V. Kokaļa stāsts par A. Lemberga ietekmi Ventspilī un visā valstī precīzi atbilst parunai – kas par daudz, tas par skādi.
Pēc V. Kokaļa teiktā, A. Lembergs varējis "komandēt muitu, bunkurēšanu un vēl kaut ko", "aizgriezt visas ūdens piegādes, kanalizācijas". Viņš kontrolējis visu uzņēmumu budžetus, gada pārskatus, ceturkšņa radītājus, "lai apkopējai cimdi tiktu pirkti par tādu naudu, vai tualetes papīrs ir par dārgu, vai par lētu".
Atbildot uz advokāta Māra Mezīša jautājumu, kas vadīja Latvijas valsti, V. Kokalis nesamulsis atbildēja: "Vadīja viņu pārsvarā Aivars Lembergs."
Valsts pārvaldīšanā nozīmīga loma bijusi medībām "pie Lemberga". "Un brauca medībās visi ministri. Atvainojos, arī ģenerālprokurors Skrastiņš brauca uz mednieku māju atskaitīties," stāstīja V. Kokalis. A. Lemberga vara izpaudusies arī tā, ka "jebkura mašīna sveša, kas iebrauca Ventspilī, tika apturēta pēc pusstundas, lai pārbaudītu, kas tas par cilvēku, kas atbraucis".
"Ventspilī bez viņa ziņas nekas nenotiek. Pat no kalna nevar nobraukt ar ragaviņām," skaidroja cietušais. Kā parasti V. Kokalis nesamulsa pat pēc R. Krastiņa jautājuma, vai visiem jāprasa atļauja A. Lembergam, lai nobrauktu no kalna. "Es pāris gadus atpakaļ lasīju, un bija reportāža, ka Lemberga kungs pats pirmais atklāja un nobrauca no šī kalna, un tad pārējie brauca," paskaidroja V. Kokalis.
Tā aizrāvies, V. Kokalis pat nemanīja, ka šādi stāsti ir klajā pretrunā ar apsūdzību. Proti, ja A. Lembergs tiešām būtu bijis tik varens, tad kāpēc viņam būtu jāizspiež no V. Kokaļa kapitāla daļas piecu latu nominālvērtībā?
Apdāvina vai izspiež?
Tāpat V. Kokalis acīmredzot nejuta, ka pats ar savām liecībām pierāda apsūdzības nejēdzīgumu, negaidīti sakarīgi un detalizēti liecinot par kompānijas Ost Services Zurich AG dibināšanu. Šī kompānija tika dibināta ar mērķi kļūt par SIA Ventrans Rīga 42% kapitāla daļu turētāju. Ventrans Rīga dibināšana bijusi kā kompromiss, kā biznesa pārdale starp Software House Rīga (piederēja 48% daļu Ventrans Rīga) uzņēmēju grupu un Ventspils uzņēmēju grupu; šī kompānija nākusi akciju sabiedrības Ventrans vietā, kura tobrīd jau bija parādā iepriekšminēto milzīgo summu.
V. Kokalis liecināja, ka šajā kompānijā viņu aicinājis piedalīties tieši A. Lembergs. Iemesls – lai A. Lembergam būtu atbalsts cīņā pret softverhausiešiem, t. i., uzņēmējiem A. Gulbi, Māri Forstu un dažiem citiem, skaidroja V. Kokalis.
Var izteikt pieņēmumu – tik skaidras un detalizētas liecības šajā jautājumā V. Kokalis sniedza tāpēc, ka bija aizmirsis kādu "sīkumu". Proti, kompānija Ost Services Zurich AG (pamatkapitāls esot bijis 100 000 Šveices franku) tika dibināta pirms tam, kad no V. Kokaļa (atbilstīgi viņa liecībām) 1993. gada rudenī tika izspiestas SIA Puses kapitāla daļas.Bet tad jau iznāk, ka A. Lembergs vispirms A. Kokalim tā kā iedāvinājis milzīgi vērtīgas Šveices kompānijas kapitāla daļas, bet pēc tam izspiedis SIA Puses kapitāla daļas piecu latu nominālvērtībā? Kur šeit loģika?
Tie tik bija laiki!
Nepārprotamu efektu uz klātesošajiem tiesas prāvā rada V. Kokaļa stāsti par nopelnītajiem miljoniem. Piemēram, viņš sāka gausties, ka prese par viņu rakstot: "Kokalim miljons nav liela nauda – ka viens vairāk vai mazāk." Bet patiesībā jau tā tolaik arī bijis – miljons viņam neesot bijusi liela nauda, atplauka V. Kokalis. "Es braucu mašīnā, un zem manām kājām divi trīs maisi ar naudu stāvēja, un aizmugurē vēl kastes pilnas ar naudu. Tie tik laiki bija!" stāstīja cietušais. Savukārt A. Gulbis viņam savulaik vēstījis par krietni augstāku līmeni. "Es no Ventspils gadā pelnīju 60 miljonus," stāstījis A. Gulbis. Šim līmenim nedz V. Kokalis, nedz J. Blažēvičs, nedz Igors Skoks, nedz Genādijs Ševcovs "blakus nestāvēja".
Runājot par SWH grupas un Ventspils uzņēmēju grupas attiecībām, V. Kokalis dažbrīd acīmredzami krita ārā no lomas. "Ventspils naftai toreiz nebija ne apsardze bruņota, nekas nebija, ja." Turpretī SWH cilvēkiem bijusi spēcīga apsardze ar automātiem. "Tātad respekts bija liels, cilvēki ieradās 600. mersedesos. Ar apsardzi," atcerējās V. Kokalis, pats sagraujot mītu par A. Lemberga visvarenumu 90. gadu sākumā.
