"Ļoti slikta," tā pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti raksturo tiesnesis Andrejs Grūbe, kurš vakar attaisnoja divus gadus vecas meitenītes nāvē vainotos mediķus.
Izvērsts spriedums būs pieejams pēc 14 dienām, taču jau tagad ir skaidrs, ka Magnovsku ģimenes traģēdija pirmajā tiesas instancē nav pienācīgi uzklausīta un saprasta. Šī lieta, kurā apsūdzības celtas pret Ventspils slimnīcas bērnu nodaļas vadītāju Dzintaru Marnauzu un medicīnas māsu Jeļenu Nastaščuku, noteikti tiks pārsūdzēta. Kad lieta būs galā, ģimene, visticamākais, sniegs nākamo prasību – pret slimnīcu kopumā. Par notikušo ir jāsaņem īstas atbildes. Pati nepieciešamākā – uz jautājumu, kurš atbildīgs par to, ka meitenītei 0,9% fizioloģiskā šķīduma vietā vēnā tika ievadīts desmitprocentīgs.
Neatkarīgā jau stāstīja, kā viss notika. Ģimene mājās vakarējusi, dzēra tēju, un te mazā Anniņa pamanījās apgāzt krūzi un tās saturu uzgāzt sev virsū. Applaucējums nebija pārāk nopietns – sarkans pleķis sērkociņu kastītes lielumā uz vēderiņa, tomēr, drošs paliek drošs, vecāki meitiņu aizveda uz slimnīcu.
Tagad, pēc pirmās instances sprieduma, vecāki jūtas, it kā paši būtu notiesāti. Un par ko gan? Par to, ka vakarā dzēruši tēju? Bet cilvēki taču dzer vakaros tēju! Vai par to, ka vērsās pēc palīdzības?
Slimnīcā šķidruma atjaunošanai Anniņas organismā ievadīja fizioloģisko šķīdumu. Lai gan meitenei sākās lēkme, terapija netika pārtraukta. Nātrija hlorīda koncentrācija – 0,9% – atbilst šo sāļu saturam asinīs. Turpretim, ja ievadītais šķīdums ir pārmērīgi sāļš, šķidrums no asins šūnām izplūst, un tās iet bojā, pārtraucot smadzeņu apgādi ar skābekli. Traģēdijas fināls risinājās jau Bērnu slimnīcā Rīgā pēc četrām dienām. Glābt bērnu vairs nevarēja, un vecākiem nācās pieņemt lēmumu par dzīvību uzturošo aparātu izslēgšanu. Augstajā sāls koncentrācijā meitas smadzenes bija sadegušas...
Galvenais pierādījums lietā – pudele ar nāvējošo šķidrumu – neskaidros apstākļos ir pazudusi. Veselības inspekcija gan konstatēja personāla nolaidību, taču smagā cīņa par taisnību ilgst jau trīs gadus, un tai neredz ne gala, ne malas. Kristīnei un Igoram Magnovskiem palīdz viņu ģimenes draudzene Linda Prūse. Viņa arī kopā ar advokātu un Anniņas tēvu apmeklē tiesas sēdes. Mātei tas ir pārāk smagi. Viņa arī, tiekoties ar Neatkarīgo, tikpat kā nerunā. Savukārt Linda spēj saglabāt pietiekamu aukstasinību, lai novērtētu tiesas procesa gaitu: "Apzināti visu laiku tiek sniegtas pretrunīgas liecības, vecākā māsa uztaisa inventarizāciju, konstatē, ka desmitprocentīgā šķīduma nav, paraksta uz akta nav, tālāk lieta skaidrota netiek, kāds ir nācis, kāds ņēmis, kāds garšojis. Viens saka pudele bija pusē, mēs padzērāmies. Otrs saka – viens milimetrs. Krustu šķērsu meli, bet tas jau laikam nav tiesneša darbs to izvērtēt..."
Protams, tiesnesis Andrejs Grūbe pašlaik plašākus komentārus par sava sprieduma motīviem nesniedz. Tie būšot lasāmi pilnajā sprieduma tekstā. Taču neapšaubāms ir fakts, ka lietu iznākumi tiesās vistiešākajā veidā ir atkarīgi no pirmstiesas izmeklēšanā savāktajiem pierādījumiem. A. Grūbe par izmeklēšanu konkrētajā lietā saka lakoniski: "Ļoti slikta." Tikmēr vietējā policijas iecirkņa priekšnieks Didzis Vilemsons iebilst, ka nekādas pretenzijas par veikto darbu policisti nav saņēmuši ne no tiesas, ne prokuratūras.
Anniņas vecāku advokāts Ronalds Rožkalns atzīst, ka četras dienas, kas pagāja starp meitenes nonākšanu slimnīcā un viņas bioloģisko nāvi, pēc kā tika ierosināts kriminālprocess, bijis ilgs laiks: "Visus pierādījumus nevarēja savākt. Taču tā nevar palikt, ka šajā lietā nav atbildīgo. Gandrīz vesels bērns ieiet slimnīcā, un vecāki atpakaļ saņem zārciņu!"
