Covid-19 pandēmijas dēļ izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā sociālie darbinieki visvairāk apkalpojuši personas ar garīgā rakstura traucējumiem un trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusa ieguvušos, Rīgas Stradiņa universitātes rakstu krājuma "Sociālais darbs: izglītība, pētniecība, prakse" atvēršanas pasākumā atklāja RSU docētāja Anna Broka.
Pandēmijas laikā sociālie darbinieki apkalpojuši vairāk nekā 60% personu ar garīgā rakstura traucējumiem untrūcīgas vai maznodrošinātas personas statusu ieguvušo.
Tāpat sociālie darbinieki apkalpojuši vairāk nekā 50% ģimeņu ar bērniem un bezdarbnieku, kā arī vairāk nekā 30% bērnu ar funkcionāliem traucējumiem un personas, kas cietušas no vardarbības.
Broka informēja, ka vēl ir apkalpoti vairāk nekā 20% personu, kas atgriezušās no ieslodzījuma vietas, personu, kas cietušas no prettiesiskām darbībām, personu ar dzirdes invaliditāti un personu, kas veikušas vardarbību.
Savukārt vismazāk apkalpoti cilvēku tirdzniecības upuri - to īpatsvars veido 2,3%.
Broka norādīja, ka cilvēki, kurus apkalpo sociālie darbinieki, nav tikai "klasiski, vidusmēra, labi dzīvojoši cilvēki". Visbiežāk darbinieki sastopas ar cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama daudzpusīga aprūpe, un aprūpētāja uzdevums ir ieraudzīt, kas ir to stiprās puses un kā tās celt. Nereti arī situācija vienā ģimenē var būt dažāda - var būt gan bezdarbs, gan bērns ar funkcionāliem traucējumiem, sacīja Broka.
Vienlaikus viņa atzīmēja, ka sociālajam darbiniekam ir jābūt ētiskam, empātiskam - tam, kas palīdz stiprināt sabiedrību krīzes apstākļos. Turklāt Broka uzsvēra, ka sociālais darbs nav tikai aprūpes veikšana mājās vai asistenta pakalpojumu sniegšana.
Kopumā 26,1% no cilvēkiem ir sniegta ilgstoša sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija, 21,6% - pašvaldības sociālā dienesta palīdzība un 20,2% - sociālā darba pakalpojumi.
Asistenta pakalpojums tika sniegts 16,8% cilvēku, aprūpe mājās - 16,4% cilvēku, psiholoģiskā palīdzība - 15,2% cilvēku, savukārt sociālā rehabilitācija un dienas aprūpes centra palīdzība - 11,8% cilvēku.
Vismazāk cilvēkiem sniegta palīdzība, izmantojot krīzes vai uzticības tālruni, atelpas brīža pakalpojumu, profesionālo rehabilitāciju un specializētās darbnīcas, attiecīgi pirmajiem diviem - 3,9%, pārējiem - 3,4% un 3%.
Tāpat Broka pavēstīja, ka arvien vairāk pieaug to iestāžu skaits, kas piedāvā dažādus sociālos pakalpojumus un sociālo darbu.
Piemēram, sociālos pakalpojumus un sociālo darbu nodrošina 50,4% pašvaldību, tostarp sociālie dienesti, pašvaldības iestādes vai struktūrvienības, 31,2% nevalstisko organizāciju, 10,9% privātā sektora pakalpojuma sniedzēju un 7,6% valsts ilgstošās sociālās aprūpes un rehabilitācijas institūciju.
