Aktiermākslas meistarība Latvijas Kultūras akadēmijā ceturto gadu vēl tiek apgūta un slīpēta, bet topošā aktrise Agnese Cīrule jau ir skatītāju pamanīta un ievērota.
Pavasarī uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves viņas veikumu varējām novērtēt muzikālajā izrādē Kabarē, kur jaunā aktrise pārliecinoši iejutās Sallijas Boulzas lomā.
– Kāda tev ir šī vasara – ejoša, skrejoša, lidojoša?
– Šobrīd ļoti saspringta un aizņemta. Tikai kaut kur augustā pavisam nedaudz varēšu atvilkt elpu. Skolā brīvlaiks, teātrī atvaļinājums, taču darbu vienalga pilnas rokas – gan vairākas filmēšanās, gan līdzdalība dažādos projektos. Kopš apprecējos, mums abiem ar vīru tāda īsta medusmēneša nemaz nav bijis, gan vienam, gan otram visu laiku milzīga aizņemtība un nebeidzams skrējiens pa dzīvi, nu īsts vāveres ritenis. Tāpēc ceram, ka šajā īsajā atelpas brīdī, kuru gaidām, tomēr izdosies kaut kur aizbraukt, kur daudz saules un daudz siltuma.
– Kaut nedaudz, lūdzu, paver neziņas plīvuru – kur filmējies, kas top?
– Pirms pāris dienām atgriezos no Kaunatas, kur filmējām dažas ainiņas režisora Renāra Vimbas spēlfilmai Es esmu šeit. Man šajā filmā gan ir pavisam maza ainiņa. Esmu skolotāja, kas ieiet klasē un mēģina to savaldīt, bet saprazdama, ka nekas nesanāks, iziet... Filma netradicionālā rakursā mēģina rādīt un risināt ekonomisko bēgļu tēmu, kas šodien gandrīz katram no mums ir aktuāla. Filma ir stāsts nevis par tiem, kas aizbrauc, bet par tiem, kas paliek un savu nākotni vēlas saistīt ar šo valsti.
Vēl piedalos topošās režisores Dārtas Putniņas mācību filmā, kuras darbība notiek Rīgā un Cēsu apkārtnē. Šajā projektā esmu Unda, filmas galvenā varoņa Kristapa sapņu tēls. Studentu filmai nosaukumu vēl pateikt nevaru, tas parasti izkristalizējas darba beigās. Tas vēl nav viss. Tiek veidota filma par mākslas filmas Ābols upē tapšanu, un man šajā projektā arī ir darbs, tā ka – vesela buķete mazu laimīšu, kas ļauj pilnveidoties, dod iespēju iepazīties ar agrāk nezināmiem cilvēkiem, pašai sev pavērt arvien jaunus un jaunus profesionālos apvāršņus. Visam, kas veselā saprāta robežās var noderēt izaugsmei, cenšos neteikt nē. Ceru, ka nekad nevajadzēs pieņemt jebkurus darba piedāvājumus, pat ja tie būtu tualetes papīra vai kā cita reklāmas rullīši, bet es zinu – nekad nedrīkst sacīt «nekad»!
– Īsi pirms teātra sezonas beigām Nacionālajā teātrī Indras Rogas režijā sagaidījām pasaulslavenā mūzikla Kabarē pirmizrādi. Tagad Sallija ir tavā repertuārā, bet trīsdesmito gadu jaunās kabarē dziedātājas Sallijas Boulzas loma tāda paša nosaukuma filmā pasaules slavu atnesa Laizai Minelli.
– Nekad pat domu neesmu pieļāvusi, ka vajadzētu vilkt kaut kādas paralēles ar mani un Laizu Minelli, taču darbs pie šā iestudējuma ir īsta medusmaize. Nesaku, ka esmu sajūsmā par mūzikliem, taču man patīk dziedāt. Apgūstot lomu, daudz lasīju, un no vēsturiskām liecībām noprotams, ka 19 gadus vecā ielas meita Sallija bijusi tieši tik traka, cik traku es viņu nemaz nespēju saprast. Manis atveidotā varone ir meitene, kas nedomājot dzīvo ar pilnu krūti tikai šodienai. Visa Sallijas dzīve ir pakārtota vienīgi skatuvei, viņa ir gatava ziedot pilnīgi visu, lai tiktu pie skatuves slavas, pie lomām un aplausiem. Aplausi ir viņas atkarība, kas stāv pāri visam. Sallija nespēj savu dzīvi iedomāties bez kabarē un bez tās mutuļojošās dzīves, kurā viņa uz īsu brīdi ierauta. Ar mani, šķiet, tik traki vēl nav, es bez skatuves izdzīvot varētu. Ja manā vēl pavisam īsajā aktrises karjerā pēkšņi notiktu kaut kas neparedzēts un tas veiksmes burbulis ar lielu blīkšķi pārplīstu, kritiens pārāk sāpīgs nebūtu. To saku tāpēc, ka mani nekad nav vajājis sapnis kļūt par aktrisi. Viss, kas ar mani ir noticis pēdējos gados, ir vistīrākā nejaušību ķēde.
– Kādai jābūt absolūtu nejaušību ķēdei, lai šodien ar tevi runātu?
– Bija tā: mācoties 12. klasē, no dzimtās Madonas atnācu uz Rīgu tikai tāpēc, lai pie Nadeždas Buharovas iemācītos pareizi dziedāt. Viņa man iedeva biļeti un aizsūtīja uz meistarklasi, ko vadīja no Maskavas atbraukušais Aleksandrs Revzins, tas pats, kurš ir Jaunā viļņa galvenais režisors. Bija auksts ziemas vakars, viņš astoņas stundas kaut ko runāja krievu valodā, no tā visa labi ja trešo daļu sapratu, jo manas krievu valodas zināšanas nebija spīdošas. Kad Revzins beidza runāt un es piecēlos, lai ātri ietu prom, tiku atsaukta atpakaļ un uzrunāta: režisors man ieteica nevis iet prom, bet stāties aktieros. Sacīju nē, par aktrises karjeru neesmu domājusi, visu savu apzinīgo dzīvi esmu vēlējusies tikai dziedāt un tagad gribu sapni realizēt. Revzins neatlaidās, sacījās palīdzēt iekārtot mani attiecīgā mācību iestādē Maskavā, es turpināju protestēt. Kad šķīrāmies, viņš joprojām uzstāja, ka man vajadzētu mēģināt savas domas par aktieriem mainīt. Tobrīd vīzija par nākotni man jau bija. Ņemot vērā savu vecāku pieredzi, kuri uzreiz pēc vidusskolas beigšanas bija aizgājuši mācīties tikai tāpēc, ka kaut kur ir jāmācās, viņi visu mūžu ar savu izveidojušos dzīvi un karjeru tā īsti apmierināti tomēr nebija. Tāpēc biju nolēmusi – vai nu mācīšos tikai to, ko pa īstam gribu darīt, vai arī nemācīšos nekur: iešu strādāt, un tad jau redzēs. Nevaru izskaidrot, bet pēc toreizējās tikšanās ar Revzinu mani pēkšņi sāka interesēt lugas, lasīju visu, kam tiku klāt. Tad arī pateicu sev: nu labi, mēģināšu stāties uz aktieriem – ja tikšu, tad tikšu, ja netikšu, arī nav nelaime – bez darba jau nepalikšu, strādāšu. Kultūras akadēmijā ietiku bez īpašām pūlēm, un te nu es esmu.
– Kur vien ej, durvis atveras, ceļi pašķiras, ja?
– Bailes atzīt, bet tā tiešām ir. Viss, kas līdz šim ar mani noticis, ir nācis pārāk viegli. Manā gadījumā tā vienkārši ir veiksme, nekas vairāk. Veiksme, liktenis, Dieva pirksts – sauciet kā gribat. No mazām dienām esmu ticējusi un ticu joprojām, ka eksistē kāds, kas par mums augstāks, kas visas šīs zemes lietas tur savā redzeslokā un kārto, gribam to vai negribam.
– Savu izvēli nožēlot nav nācies?
– Esmu sapratusi vienu: aktieris ir ļoti atkarīgs no bezgala daudzu apstākļu sakritību kopuma. Visu laiku notiek iešana pa naža asmeni. Var jau būt, ka vēl īsti neesmu aptvērusi, kādā mafijā esmu iekūlusies. Patīk divu savu pedagoģu reiz kādā nodarbībā sacītais. Viena teica: «Kas īsti ir teātris? Tā ir vistīrākā apčakarēšana, nekas vairāk!» Uz ko otra atbildēja: «Jā, protams, bet tam ir nepieciešama tāda deficīta lieta kā talants.» Precīzi. Ja kādreiz par īstu teātri uzskatīja pat skrejlapiņu izkaisīšanu virs pilsētas galvenā laukuma no pāri lidojoša gaisa balona vai lidmašīnas, tad šodien teātri ārpus teātra skatuves var ieraudzīt uz katra soļa. Politika un tās taisīšana – kur vēl īstāku teātri, tikai trūkst viena būtiska nosacījuma, lai tā apčakarēšana būtu ticama, – ļoti vāji ar tādu deficītu kā talants. Nav nekā aizraujošāka kā cilvēku vērošana – visur: uz ielas, tramvajā, veikalā, kafejnīcā. Tā ir mana vismīļākā nodarbe, ko pēdējā laikā esmu sev atklājusi, tas ir tik interesanti un aizraujoši! Jo vairāk mācos, jo vairāk jāiespringst, lai nezaudētu reālas, normālas dzīves pamatu zem kājām. Teātris ir lieliska vieta, kur paslēpties no īstās dzīves un ātri aizmirsties, pazust kā bezdibenī. Līdz kaut kādai robežai tas ir vilinoši, taču man negribētos attapties brīdī, kad personīgā dzīve jau pazudusi un palicis tikai teātris.
– Kā izdodas savienot: šoruden ceturto gadu turpināsies studijas Kultūras akadēmijā, teātrī notiek darbs pie vairākām lomām, ir ģimenes dzīve?
– Vislielākais paldies pienākas manam vīram, kurš spēj pieņemt un samierināties ar manu nenormālo dzīvesveidu, manu mūžīgo aizņemtību un mājās nebūšanu. Viņš ir tas, kas mani saprot, atbalsta un jebkurā situācijā ir gatavs būt līdzās un palīdzēt. Slodzes dēļ biežāk iznāk neapmeklēt studijas Kultūras akadēmijā, bet paldies maniem kursabiedriem, kursa vadītājai Annai Eižvertiņai un citiem pasniedzējiem, kuri, novērtēdami manu darbu teātrī un riteni, kurā griežos, ir devuši atlaides. Daudzas atzīmes, trešo kursu beidzot, īsti pelnījusi neesmu, to labi apzinos, taču diennaktī stundu ir tik, cik ir – vienlaikus visu paspēt un visu izdarīt nav reāli, tāpēc visdziļākā pateicība ikvienam, kas ik reizi snieguši palīdzīgu roku.
– Sallijas loma nav tava teātra debija, vai ne! Sevi pieteici ar Jūlikas lomu Liliomā. Kā, vēl studente būdama, nokļuvi Nacionālajā teātrī?
– Es šo faktu tā pa īstam laikam nespēju nenovērt. Nē, novērtēju, bet līdz galam vienalga nesaprotu. Ja ar zobiem un nagiem būtu plēsusies un situsies, lai par jebkuru cenu tiktu uz lielās skatuves, droši vien būtu citas sajūtas, bet man tā nav. Ko šajā situācijā vispār var sacīt viens zaļš gurķis, kurš aktiermākslu studēt izvēlējies tīras nejaušības pēc? Ko atbildēt, ja otrajā kursā man klāt pienāk Anna Eižvertiņa un jautā: ko teiktu, ja tevi tagad kāds paņemtu Nacionālajā teātrī Liliomā uz Jūlikas lomu. Man elpa aizrāvusies, acis lielas, un nezinu, ko atbildēt. Gāju pie visiem saviem pedagogiem – pie Pētera Krilova, pie Anitas Sproģes, pie Edmunda Freiberga un visiem prasīju: ko darīt. Un viņi visi kā viens drošināja un teica – ej, mēģini un dari. Tā sākās – pārāk netipiski, lai būtu ticami, vai ne! Zinu kolēģus, kuri teātrī strādā jau vairākus gadus un joprojām pacietīgi gaida uz kādu vērā ņemamu lomu, zinu studiju biedrus, kurus pat ceturtajā kursā negribīgi laiž uz lielās skatuves, bet te...
– Ienākusi teātrī, uzreiz juties nokļuvusi savējo vidū?
– Ļoti ātri, jā. Pats sākums gan bija mulsinošs un dažādu neveiklību pārpilns. Atceros, Jūlikas lomu mēģināju kopā ar dublanti Ingu Misāni: es, tāds mazais cinītis, kurš nupat no skolas sola izlīdis, bet man pretī aktrise jau ar vārdu un lielu skatuves pieredzi – sajūtas kā īstam pirmklasniekam, bet laika gaitā viss normalizējās un aizgāja. Paldies maniem kolēģiem Aināram Ančevskim, Ivaram Kļavinskim un, protams, Ingai Misānei – bez viņu uzmundrinājuma un atbalstošā pleca sajūtas mana ienākšana teātrī būtu bijusi sarežģītāka. Viņi ir tie, pie kuriem jebkurā laikā varu vērsties pēc padoma, izteikt savas domas, šaubas vai viedokli un tapt uzklausīta. Citādi ir ar kolēģiem, kurus klusībā dēvēju par leģendām, aktieriem ar lielo burtu. Man ir neērti kādu uzrunāt ar «tu», mulstu un nezinu, kā būt, ja, piemēram, Ģirts Jakovļevs, garām iedams, uzsauc – čau, Agnese! Barjera starp mani un viņiem – lielajiem un leģendām apvītajiem – neļauj atraisīties un justies brīvi, kaut gan ar prātu saprotu, ka īstu leģendu vērtas ir manu vecāko kolēģu skatuves lomas un darbs, kas ieguldīts šo lomu tapšanā, bet viņi paši ir vienkārši, sirsnīgi, brīnišķīgi cilvēki.
– Savos 22 gados radošajā biogrāfijā jau esi paspējusi ierakstīt arī četrdesmitgadnieces Kejas lomu izrādē Laiks un Konveju ģimene.
– Taisnība, bet tas ir ārprāts! Esmu patiesās šausmās, jo man vēl šobaltdien nav ne mazākā priekšstata, kā tas ir – būt četrdesmitgadniecei. Ir nācies dzirdēt visādus blablabla par krīzi sievietes dzīvē pēc 40 gadu sasniegšanas, par milzīgo dzīves pieredzi, par hormonālajām vētrām un tamlīdzīgas runas, taču man tas viss ir svešs un nezināms. Nav, ar ko salīdzināt, līdz ar to viss, ko ieliku Kejas tēlā, ir tikai mana iztēle, mani priekšstati, mans ikdienas redzējums par sievietēm šajā vecumā. Lai kā censtos, pat ar meikapa, kostīma un visa pārējā palīdzību laikam nespēju atstāt 40 gadus vecas sievietes iespaidu. Varēju, protams, no šīs lomas atteikties, taču nedeva mieru izaicinājums pamēģināt – nu nav manā dabā darīt tikai tās lietas, kas padodas viegli. Ja godīgi, esmu lasījusi tikai vienu recenziju par šo izrādi, un mans vārds tajā rakstā vispār netika pieminēts. Atliek domāt: vai nu kritiķis mani vienkārši pasaudzēja un deva iespēju tālākai tēla pilnveidei, vai spēlēju, no kopējā ansambļa neizlecot.
