Viņpirmdien Krievijas sporta vēsturē tika ierakstīta vēl viena asiņaina lappuse. Vēlā pēcpusdienā izbraucis no sava biroja, mājās tā arī nepārradās sieviešu basketbola komandas Maskavas apgabala "Spartak" īpašnieks Šabtajs fon Kalmanovičs.
Pa ceļam uz mājām viņu "pārķēra" killeri jeb slepkavas, kuri darbu paveica nevainojami – Kalmanoviča virzienā tika raidīti vairāk nekā 20 šāvieni... Izdzīvot šādā apšaudē nebija nekādu izredžu. Kā jau šādās reizēs pieņemts, Krievijas milicija apsolījusi izdarīt visu, lai atklātu slepkavas, taču tāpat ir skaidrs, ka to nebūs viegli izdarīt, un tāpat ir skaidrs, ka slepkavībai nebija nekāda sakara ar sportu.
Trīskāršais un vienīgais
Jaunākās paaudzes sportam līdzi sekotājiem Kalmanovičs visupirms asociējas ar sieviešu basketbolu, kurā viņš darbojas jau daudzus gadus, kurā viņš iepazinās ar savu nākamo (trešo) sievu un kurā ar viņa palīdzību tika izjaukts viss sieviešu basketbola tirgus. Nauda Kalmanavičam nekad nav trūkusi, un ar sieviešu basketbolu viņš bija aizrāvies tiktāl, ka viņa komandās spēlēja basketbolistes, kuras viņš vēlējās. Vienalga, cik tas maksātu, un savs tika panākts. Pusmiljons, miljons, taču noskatītās spēlētājas agri vai vēlu nonāca viņa komandās (Jekaterinburgas UMMC un Maskavas apgabala "Spartak"). Izmantojot savu ietekmi, Kalmanavičs kā uzvarētājs staigāja pa visiem gaiteņiem – arī Starptautiskā Basketbola federācijā vai Krievijas Basketbola federācijā. Tieši Kalmanavičs panāca to, ka Eirolīgā spēlēja četras komandas no Krievijas, un tas tikai norāda, ka viņu interesēja ne tikai savs "Spartak", bet visas valsts sieviešu basketbols. Trešajai sievai Annai Arhipovai (Krievijas izlases spēlētāja) tika izveidots pat meiteņu basketbola internāts...
Kalmanavičs basketbolā ienāca 1996. gadā, kad kļuva par tobrīd grimstošā Kauņas "Žalgira" vienu no līdzīpašniekiem. Būt par Lietuvas basketbola simbola saimnieku esot palīdzējusi pazīšanās ar pašu Arvīdu Saboni. "Tobrīd komandā bija dzērāji, kurus tūlīt pat padzinām. Par galveno treneri izvēlējāmies Jonu Kazlausku, nokomplektējām sastāvu ar spēlēt gribošiem basketbolistiem, uzaicinājām kārtīgus leģionārus, un komanda kļuva pavisam cita, ar kuru nebija kauns rādīties Eiropā," kādā no intervijām Krievijas preses izdevumiem pirmos soļus basketbolā atceras Kalmanavičs. Uz vēlamo rezultātu ilgi nebija jāgaida. 1999. gadā "Žalgiris" uzvarēja Eirolīgā, un Lietuva prata novērtēt savus varoņus. Pēc šī panākuma Lietuvas prezidents viņam piešķīra kņaza titulu, un kopš tā laika viņa uzvārdu papildināja "fon". Āķis bija lūpā, un Kalmanavičs neapstājās pie pirmā panākuma. Iztērējis vairākus miljonus "Žalgira" reanimācijā, Kalmanavičs pāris gadu atpūtās un parādījās sieviešu basketbola aprindās. Parādījās, lai turpinātu uzvaras gājienu ar vēl plašāku vērienu. 2003. gadā Eirolīgas tituls ar Jekaterinburgas UMMC, 2007. un 2008. gadā – tas pats ar "Spartak". Un vēl viens tituls pie žaketes aploka – viņš ir vienīgais basketbola klubu īpašnieks, kurš Eirolīgā uzvarējis ar vīriešu un sieviešu komandām. Tiktāl par sportisko pusi, par kuru runāts un rakstīts pēdējo desmit gadu laikā, taču par uzvarām Eirolīgā neviens nesagaida tādu likteni, kādu sagaidīja Kalmanavičs.
Triju valstu pilsonis
Kauņas "Žalgira" pārņemšana nebija nejauša, jo Šabtajs Kalmanavičs (vēl bez "fon") taču dzimis Lietuvā un bija šīs valsts pilsonis. Vēl arī Krievijas un Izraēlas pilsonis. 22 gadu vecumā (1971. gadā) pabeidzis Kauņas Politehnisko institūtu. Viņa ģimene sāka meklēt iespēju doties uz savu etnisko dzimteni Izraēlu, kas nemaz nebija tik viegli. Kā ikvienam padomju pilsonim, arī Kalmanavičam vajadzēja doties obligātajā kara dienestā. Vairāki avoti atceras, ka Kalmanavičs nav bijis parasts karavīrs, bet gan dienējis izlūku skolā, un, tieši pateicoties šim "obligātajam" dienestam, Kalmanaviču ģimene tikusi pie atļaujas doties uz Izraēlu.... Jeruzalemē Kalmanavičs ieguva vēl vienu izglītību, kļūstot par inženiera diploma īpašnieku. 1988. gadā Izraēlas varas iestādes Kalmanavičam pārmeta spiegošanu PSRS labā, un viņš tika notiesāts uz deviņiem gadiem, termiņu izciešot cietumā. Atsevišķi avoti zina teikt, ka Kalmanavičs bijis KGB pirmās izlūkošanas pārvaldes darbinieks un tieši tāpēc Izraēlā nonācis aiz restēm. Arī par cietumā pavadīto laiku līdz šodienai nonākušas vairākas leģendas. Kalmanavičam cietumā esot bijis priviliģēts statuss, viņš baudījis daudz priekšrocību. To visvairāk uz savas ādas izjuta cietuma priekšnieks, kuru pašu iesēdināja aiz restēm. Visu termiņu Kalmanavičs nenosēdēja. Pēc pieciem gadiem viņš jau bija brīvībā, un viņa nelabvēļiem atkal bija iemesls baumot. Bez iemesla spiegus ātrāk neatbrīvo no apcietinājuma. Tikt uz brīvām kājām it kā palīdzējuši augsti Krievijas politiķi, brīvību it kā nācies samainīt pret sadarbību ar Izraēlas KGB "mosadu". Kalmanavičs nemaz nav slēpis savu spiega karjeru, taču nav vēlējies iedziļināties sīkumos.
Pirmo nopietno kapitālu Kalmanavičs iekrājis ātri vien pēc inženiera diploma iegūšanas. Kā atspēriena punkts tika izmantota Āfrika, kur viņš esot uzcēlis ļoti daudz stadionu, vairākus tūkstošus dzīvojamo māju, vairākas krokodilu audzētavas. Apgūt Āfrikas tirgu esot palīdzējis Botsvānas prezidents Lukass Manjana Mangope. Celtniecība bijusi tikai kā piesegs viņa īstajam darbam – briljantu un ieroču kontrabandai. Vienalga, ar ko Kalmanavičs nodarbojās Āfrikā, pēc šī dzīves posma viņam parādījās biroji Vācijā un Francijā, Nicā iegādājās pili, uz kuru lidoja savā personiskajā lidmašīnā... Briljanti un ieroči nebija vienīgais, par ko Kalmanavičs tika turēts (baumots) aizdomās. Kad 1996. gada februārī "Sporta Avīze" ciemojās Kauņā, kuru tikko kā bija pārņēmis veiksmīgais biznesmenis, daudz tika mēļots par to, ka viens no ienākumu avotiem ir narkotiku bizness. Iespējams, tāpēc, ka viena no daudzajām Kalmanaviča firmām "Liat–Natali Pharma" (viņa meitas bija līdzīpašnieces) nodarbojās ar farmāciju.
Regulāri apgrozoties biznesa vidē, Kalmanaviča draugu lokā bija ne tikai īstie biznesmeņi, bet arī biznesmeņi ar apšaubāmu reputāciju. Piemēram, pirms pāris mēnešiem nogalinātā kriminālā autoritāte Japončiks. Japončika un tagad Kalmanaviča slepkavības nav nejaušas. Par to ir pārliecināta Krievijas milicija, bet krievu tauta jau ir sapratusi, ka valstī atgriežas kriminālie deviņdesmitie un notiek ietekmju sfēru pārdalīšana. Neviens arī nešaubās, ka asinis turpinās līt.
***
Deviņdesmito gadu slepkavības Krievijā, kurās nogalināti ar sportu saistīti cilvēki
Jurijs Sokolovs vairākkārtējais PSRS čempions, pasaules čempions džudo. Noslepkavots 1989. gadā Ļeņingradā;
Oļegs Karatajevs pieckārtējais PSRS čempions boksā.
Nošauts 1994. gadā Ņujorkā;
Jurijs Stupeņkovs Profesionālās kikboksa līgas prezidents.
Nošauts 1994. gadā Maskavas apgabalā;
Otari Kvantrišvili Krievijas Nopelniem bagātais treneris, Ļeva Jašina vārdā nosauktā Sportistu sociālā fonda priekšsēdētājs.
Nošauts 1994. gada aprīlī Maskavā;
Ļevs Gavriļins Labas gribas spēļu organizācijas komitejas loceklis. Nošauts 1995. gadā Sanktpēterburgā;
Vjačeslavs Cojs Starptautiskās Austrumu cīņu akadēmijas dibinātājs. Nogalināts 1995. gadā Sanktpēterburgā;
Aleksandrs Bragins futbola kluba "Šahtjor" prezidents.
Nogalināts 1995. gadā Doņeckā;
Aleksandrs Švedčenko basketbola kluba "Šahtjor" prezidents.
Nogalināts 1996. gada martā Kijevā;
Valentīns Sičs Krievijas Hokeja federācijas prezidents.
Nošauts 1997. gadā Maskavas apgabalā;
Larisa Ņečajeva futbola kluba Maskavas "Spartak" ģenerāldirektore.
Nošauta 1997. gadā Vladimiras apgabalā.
