«Godīgi sakot, es tiešām no sirds izbaudu šo brīdi un šīs pēdējās nedēļas, kamēr ir vasara un kamēr tās varu pavadīt kopā ar savu dēliņu, kuram tagad ir jau gads un četri mēneši,» sazvanīta savā mājā Lībiešu krastā, Košragā, saka Latvijas Nacionālā teātra aktrise un diplomēta režisore Marija Bērziņa, ar smaidu piebilstot, ka laiks gan šovasar esot, kāds esot.
Taču viņai atliek laika dažādiem radošiem projektiem, un augusta beigās Marija atkal pievienosies saviem dziedošajiem kolēģiem uz Dzintaru koncertzāles skatuves. «Tiesa, es gan vēl gribētu aiziet sēnēs, jo nupat jau Lībiešu krastā sākas baraviku laiks. Un vēl gribu izlasīt kādu daiļliteratūras grāmatu, kas neattiecas uz profesionālajiem jautājumiem. Tie ir mani uzdevumi tuvāko trīs nedēļu laikā,» aktrise atzīst.
Ļoti svarīga viņai ir tradīcija piedalīties Lībiešu svētkos, kuri notiek katru gadu augusta pirmajā sestdienā, «un tajos jau es vienmēr kaut kādā veidā un dažādos formātos iesaistos». Marija turpina: «Šī bija reize, kad svētkos izrādījām vienu manu veidotu izrādīti, kuru es drīzāk sauktu par izrādi - lekciju «Līvõd vērmõd» («Lībiešu krāsas / Pa lībiešu karoga pēdām»). Tas ir muzikāli vēsturisks ekskurss, kas vēsta par lībiešu karoga rašanos. Šogad lībiešu karogam ir simtā jubileja - tāpat kā Līvu savienībai, tāpēc šim faktam par godu pērn radījām izrādi, kuru tagad atvedām uz Lībiešu krastu. Strādājot pie izrādes, patiešām bija nopietni jāpadomā, kā vēsturiskus faktus pasniegt interesanti un lai skatītājiem nebūtu garlaicīgi. Idejas autore un producente Monta Kvjatkovska man piegādāja komponista Emiļa Melngaiļa pierakstus. Viņš tieši tolaik, pirms simt gadiem, ceļoja pa Kurzemi, runāja ar teicējiem un vāca folkloru. Un tie viņa pieraksti ir tik «garšīgi», ka bija skaidrs - šis teksts jāizmanto kā pamats un tieši caur to jāstāsta šis stāsts. Melngaiļa lomai pieaicināju savu bijušo kolēģi, talantīgo aktieri Jēkabu Reini, konservatorijas studentu un Melngaiļa oponentu atveido lībiešu kora «Loja» diriģents un mans dzīvesbiedrs Ģirts Gailītis; izrādē piedalās arī ģitārists Rihards Lībietis, kuram, kā izrādās, tiešām esot lībiešu saknes. Tā nu svētku pirmajā vakarā izrādījām šo iestudējumu, bet nākamajā vakarā skanēja svētku koncerts, kura virsvadītājs bija komponists Jānis Ķirsis un kuru es tekstuāli saliku kopā. Sagaidījām ciemos arī Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču, kurš arī atbrauca ciemos pie lībiešiem. Tas tiešām bija skaists notikums!»
To sakot, Marija pasmejas, ka radošās lietas viņai neliekot mieru, jo jau nākamajā dienā viņa devusies uz Limbažiem iepriecināt vidzemniekus: «Piedalījos Limbažu astoņsimtgades svinību noslēguma koncertā kopā ar brīnišķīgajiem mūziķiem Valtu un Valteru Pūcēm. Tik tiešām, sadarbība ar Valtu man ir ļoti būtiska un svarīga, un ceru, ka tā vēl kaut kad turpināsies. Tagad gan tiekamies ļoti reti, taču mūsu kopīgie koncerti ir burvīgi. Tā nu nedēļas nogale man bija ļoti piepildīta, un es vēl īsti neesmu atjēgusies… Taču tas viss man ir sirdsdarbs, jo pašreiz man galvenais ir pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā ar dēliņu.»
«Un pavisam drīz man jāatgriežas teātrī… Patiesību sakot, pat īsti nezinu, kā tas būs, jo esmu izsitusies no tā ritma. Kad ieraudzīju septembra un oktobra grafiku, gandrīz apkritu, jo vairs nesaprotu, kā tas ir - divi mēģinājumi dienā. Šis būs ražīgs rudens,» aktrise smejas un piebilst - cerams, pēc divu mēnešu intensīva darba viņai atkal būs pauzīte. «Man ir liels prieks, ka atgriežos pie Regnāra Vaivara, kuru uzskatu par savu pirmo režisoru. Man vienmēr ar viņu ir bijusi patiešām brīnišķīga sadarbība. Šķiet, tas bija Kultūras akadēmijas trešajā kursā, kur mācījos «aktieros», un viņš mani pamanīja runas eksāmenā. Todien biju absolūti slima, man bija pamatīga temperatūra, taču uz eksāmenu aizgāju, lai gan vairs neatceros, ko un kā norunāju… Taču pēc tā eksāmena Regnārs mani paņēma uz pirmo lielo lomu Nacionālā teātra izrādē «Galka Matalka» 2005. gadā.»
Par lomu, kuru viņa spēlēs Regnāra Vaivara topošajā jauniestudējumā «Suņu ciema Nelaimes lācis» (pēc Larsa fon Trīra), Marija pagaidām neko nestāsta, taču atzīst, ka strādāt ar Vaivaru esot ārkārtīgi interesanti. «Brīžiem viņš ir tāds «kosmoss», kuru noķert ir grūti… Man ļoti patīk viņa interesantais domu gājiens, un tas atkal būs izaicinājums, jo viņš man ir izteicis visai ekstrēmu piedāvājumu. Redzēsim, kā man ies. Pie viņa strādāt ir fiziski grūti, jo Regnārs aktierus vienmēr ļoti nostrādina, taču tas ir emocionāli viegli. Tāpēc domāju, ka tā būs interesanta pieredze.» Zināms arī, ka Marija spēlēs režisora Edmunda Freiberga iestudētās izrādes «Sudraba slidas» atjaunojumā, kur atkal iejutīsies Autores lomā.
Par izrādēm, kurās viņai būs jāspēlē pavasarī, Marija zinot mazāk, taču pavisam noteikti plāno atgriezties Mūzikas akadēmijā, «kur mani jau gaida, jo tur vokālistiem jau trešo gadu pasniedzu aktiermeistarību. Pašreiz mani tur aizvieto mana burvīgā kolēģe Anna Klēvere, bet uz pavasari es tiešām tur gribētu atgriezties, jo tas arī ir gana interesants darbs». Izrādās, ka Mūzikas akadēmijā pasniedzējas lomā Marija nokļuvusi nejauši: «Viena meitene, kura ir patiešām ļoti laba operdziedātāja, savulaik mani uzrunāja, lai es viņai uztaisu diplomeksāmenu. Lai gan aizbildinājos, ka man šajā jomā nav iestrāžu, turklāt tobrīd vēl nebiju beigusi maģistrantūru Kultūras akadēmijā režisoros, viņa uzstāja, ka grib tieši mani. Tā nu es to diplomeksāmenu uztaisīju, meitene dabūja ļoti labu atzīmi un pēc tam teica - man liekas, ka tevi aicinās strādāt akadēmijā… Tā arī notika. Tā nu tagad esmu arī tur, un viens no cilvēkiem, kas mani pierunāja iet strādāt uz akadēmiju un ar kuru kopā tur strādāju, bija arī mana kolēģe Ināra Slucka.»
Līdztekus citiem darbiem Marija piekritusi piedalīties dziedošo aktieru salidojuma «Viena vieta uz brieža vēl brīva» noslēguma koncertā, kas augusta beidzamajās dienās izskanēs Dzintaros. «Kolēģi mani uzaicināja kā īpašo viešņu, es labprāt piekritu. Idejas par to, ko dziedāt, arī man ir; tās piedāvāju koncerta režisorei Ditai Lūriņai, un viņai tās patika. Vēl gan mums jāsatiekas un jāsamēģina muzikāli.»
Marija atzīst, ka viņai nepatīk visu laiku drillēt vienu un to pašu, «man patīk meklēt jaunas pērles! Un ne jau mūsdienu, bet tādas, kuras iepriekš nav dziedātas. Tā nu šo to atcerējos no Ulda Stabulnieka, no Valta Pūces un Jura Karlsona, kurš savulaik rakstīja brīnišķīgu mūziku Dailes teātra izrādēm. Tā ka šajā koncertā varētu būt arī kāds pārsteigums».
Taujāta, kam tiks uzticēts pieskatīt dēlēnu, kamēr pati būs aizņemta daudzajos darbos, Marija teic: «Ceram šogad vēl tikt cauri paši saviem spēkiem. Ģirtam ir brīvāki rīti, tā ka viņš ar puiku varētu būt kopā no rīta, vakaros droši vien nāks talkā abas vecmāmiņas, savukārt manas krustmātes meita ir profesionāla auklīte. Vēl jau bērnudārzā mēs viņu negribam laist, jo puika tam ir drusku par maziņu… Pēc gada - tad jā.»
Marija smej, ka tagad viņa itin labi zinot, ka menedžēšana un loģistika ir jauno māmiņu ikdiena. «Tiešām sāku saprast, kā tas būs, jo vienkāršāk jau nekļūs. Kad vēl sāksies pulciņi un skola, tad tik, kā smejies, varēšu skriet no rīta līdz vakaram… Bet tur jau ir tas skaistums. Protams, tas ir satraucoši, jo kādā brīdī kaut ko vari nepaspēt vai kaut kas var nesanākt; protams, bērni arī slimo, un tās ir neparedzamās lietas. Bet toties tas ir skaisti!»
