Vispirms Pilsoniskā savienība (PS), tad Jaunais laiks (JL) un Sabiedrība citai politikai (SCP) viena pēc otras ar lielu patosu piekrita iekļauties priekšvēlēšanu apvienībā Vienotība, par ko partiju līderi jau bija vienojušies iepriekš. 6. martā Nacionālajā teātrī notiks Vienotības dibināšanas kongress. Par to, kā uz apvienošanās procesu raugās partijas ierindas biedri, kādēļ partijas biedru vidū, vismaz to, kas piedalās kongresos, tāda vienprātība, par iekšpartejisko diskusiju un kontaktu trūkumu, to, kas stāv vai, drīzāk, nestāv aiz emocionālajiem lozungiem, Neatkarīgās intervija ar SCP biedru, Kokneses novada deputātu Jāni Dzeni.
– Bijāt viens no 12 SCP biedriem, kas kongresā nobalsojāt pret iekļaušanos Vienotībā. Partijas vadības argumenti un nākotnes izredžu zīmējumi nepārliecināja?
– Kongresā galvenais uzsvars tika likts uz vēlētāju uzticības atgūšanu valsts varai, partijām, valsts izvešanai no krīzes, kopīgiem spēkiem pārtraucot oligarhu saimniekošanu pa valsti kā pa savu kabatu. Diemžēl profesionālu un analītisku runu vietā bira emocijas, saukļi, propaganda līdzīgi kā pirms tam PS un JL kongresos, spekulējot ar to, ka vairākums sabiedrības nesaprot gudras lietas, skaitļus, tam vajadzīgas emocijas, ienaidnieka tēls, mesija, lozungi, saukļi. Ekonomisti Jānis Ošlejs un Gatis Kokins uztājās ar izciliem referātiem, iezīmējot reālus ekonomikas attīstības scenārijus, bet palika iespaids, ka tie bija tikai kā dekorācija, nevis fundaments SCP piedāvājumam vēlēšanās vai Vienotības programmai. Tā arī nesapratu, kādas intereses mēs pārstāvam.
– SCP šefs Aigars Štokenbergs Ošleju minējis kā partijas ekonomikas ministra kandidātu, Ošlejam nestartējot listē. Interesanti, ka intervijā Neatkarīgajai vēl nesen Ošlejs bilda, ka neuzņemtos ekonomikas ministra amatu, jo ministra alga ir pārāk maza, salīdzinot ar viņa kredītsaistībām, arī viņa idejas nepopulāras: lata devalvācija, atsevišķu nodokļu paaugstināšana, tiekšanās pēc eiro apšaubīšana, jo tās cena būs vēl lielāks bezdarbs, pat atzīst, ka pensiju samazināšana būs neizbēgama. To neatbalsta JL, PS, līdzīgi kā virkni Kokina ideju. Vai tā nav vēlētāju mānīšana – piedāvāt pragmatisku ekonomistu idejas, skaidri zinot, ka tās nekad netiks liktas galdā?
– Pilnīgi pareizi! Domājot, kurā partijā stāties, kandidējot pašvaldību vēlēšanās, viļoties līdzšinējo varas partiju, tostarp JL un PS, to vājajā un populistiskajā piedāvājumā, izvēlējos SCP, jo saskatīju tur daudz intelektuāļu, kuru viedoklis lielā mērā sakrita ar manējo. Ošleja idejas sabiedrībā gan nav tās populārākās, kas, manuprāt, tādēļ, ka lielākā daļa sabiedrības baidās no realitātes un labprātāk pieņem saldus melus nekā rūgtu patiesību. Partijas iekšienē centos uzsākt diskusiju par partijas programmu, to, vai mēs atbalstām Ošleja iniciatīvas, vai nepazaudēsim savu identitāti Vienotībā, kur tās tiek noliegtas lielākoties tādēļ, ka tām nav plaša atbalsta nozombētajā sabiedrības vairākumā. Izskatās, ka slavenā Einara Repšes frāze "Kā varēja nesolīt" kļuvusi par apvienību veidojošo partiju vadmotīvu, ko lieku reizi apstiprināja JL Saeimas frakcijas vadītāja Dzintara Zaķa teiktais Latvijas Avīzei par SCP atšķirīgo piedāvājumu, nokļūstot valdībā, kad uzreiz "mainās retorika". Vai tas nozīmē, ka pirms nokļūšanas valdībā JL arī meloja?
– Kas liedz vienoties ne tikai par retoriku, bet arī par konkrētu politiku?
– Sākotnēji cerēju, ka, salaižot kopā trīs dažādi domājošas partijas, domstarpībās dzims diskusijas, kas arī būs tās, kas vadīs šo monstru Vienotība, nevis kāds oligarhs, SVF, Soross vai vēl kāds. Bet pagaidām nekas neliek domāt, ka tā tas būs. Šobrīd izskatās, ka galvenā cīņa ir tikai un vienīgi par konkrētu cilvēku, pat ne partiju, iekļūšanu Saeimā.
Arī Artis Pabriks, rakstiski atbildot uz manis uzdotajiem jautājumiem par partijas nākotni, atzina, ka ir lietas, par kurām nevar pārliecināt JL un PS, tajā skaitā par progresīvo ienākuma nodokli. Interesanta ir viņa piebilde, ka "lietas, par kurām neesam spējuši programmatiski vienoties, esam atstājuši vēlētāju ziņā. Ja pēc vēlēšanām SCP pārstāvji iegūs pietiekamu vairākumu Vienotības saraksta rindās, mēs īstenosim savu politiku". Tad jājautā, kāpēc vispār vajadzīga šī kopīgā Vienotības programma, ja pēc tam katrs īstenos "savu politiku"? Un kas būs šī "sava politika"? Ošleja? Štokenberga? Vai masām izpatīkošs sacepums? Un kādā veidā koalīcijā panāks šīs atšķirīgās politikas īstenošanu? Tas vairāk izklausās pēc krāpšanas, nevis vienošanās.
Un kā saprast apgalvojumu, ka "neesam labēja partija ne ekonomiskā, ne nacionālā plāksnē", bet pāris teikumus tālāk, ka JL un PS ir "vispieņemamākie", lai gan tās sevi pozicionē kā labējās partijas? Un kādas nodevas bija un vēl būs nepieciešamas, ja, attaisnojot visus kritizētos lēmumus, Pabriks teic, ka kopā ar Štokenbergu savos balsojumos Saeimā vadījies "pēc SCP programmatiskajiem principiem tik daudz, cik tas bijis iespējams reālajā politiskajā vidē". Nekādi SCP programmatiskie principi neparedzēja atbalstīt tik vāju 2010. gada budžetu, kura deficīts samazināts uz sociāli neaizsargāto grupu rēķina, kurā veiktas sasteigtas izmaiņas nodokļu politikā, pieņemti antikonstitucionāli lēmumi sociālajos jautājumos, tauta iedzīta nabadzībā un bezizejā, pamet valsti. Lieki piebilst, ka nekādas diskusijas pirms šiem balsojumiem partijas iekšienē, vismaz mūsu, Kokneses, nodaļā, nav bijušas.
Kad par to sāku diskusiju partijā, man ilgi nācās prasīt un gaidīt atbildes, līdz Artis Pabriks atrakstīja frāžpilnu atbildi, bet ne skaidrojumu pēc būtības. Turklāt pēc tam valde pieņēma lēmumu mani nelaist tribīnē SCP kongresā, lai netiktu pausti atšķirīgi viedokļi, baidoties apdraudēt iekļaušanos Vienotībā un iespējas iekļūt Saeimā. Prioritārs ir nevis godīgums un atklātums, bet tādas retorikas veidošana, kas izpatiktu vairākumam. Ar ko tad mēs atšķiramies no citiem, ar ko atgūsim šo uzticību? Vai ar sliktām metodēm var radīt labus darbus un rezultātus?
– Vai redzot šo citādi domājošo apspiešanu, JL gadījumā pat Dana Titava izmešanu no partijas, nerodas šaubas par to, vai atbalsts Vienotībai ir tik vienprātīgs, kā tas izskatās partiju kongresos?
– Ja JL ir 1300 biedru, ar kādām tiesībām lēmumu par apvienības veidošanu pieņem tikai 344 – mazāk nekā ceturtā daļa? Arī SCP no 1000 biedriem tikai ap 240 piedalījās balsojumā kongresā, un valde pieņēma lēmumu, ka šāds kongress būs balsstiesīgs vienalga, kaut vai tajā piedalītos desmit cilvēku. Varbūt viņi ignorēja kopsapulci, jo bija pret, varbūt domāja līdzīgi kā es, bet saprata, ka viņu viedoklis nevienu neinteresē?
– Partijas vadība neorganizēja tikšanās ar nodaļām, iekšējas diskusijas, kas pirms šāda būtiska lēmuma pieņemšanas par partijas nākotni būtu pašsaprotamas?
– Nekādas! Partijas vadība pie mums nav rādījusies, lai gan pēc pašvaldību vēlēšanām tikām slavēta kā nodaļa, kas sasniegusi otro labāko SCP rezultātu vēlēšanās. Par līdzīgu ignorējošu attieksmi dzirdēju arī no citām nodaļām.
Nekādas diskusijas partijas iekšienē nenotiek arī par citiem svarīgiem valstiskiem lēmumiem. Kaut vai elektroniskas. Bet līdzīgi ir arī JL, kuras atbalstītājs savulaik biju, kas tikai vārdos solīja iesaistīt biedrus un atbalstītājus partijas darbā, lēmumu pieņemšanā, bet tas notika tikai formāli, lai nolaistu tvaiku. Svarīgi ir tikai tas, ko partiju vadītāji grib panākt, vispirms tiek pieņemts lēmums, un tad viņi izmanto jebkuru līdzekli, demagoģiju, lozungus, lai to sasniegtu. Varbūt tas ir iemesls, kādēļ arī vairāki PS pašvaldību cilvēki stājas ārā no partijas.
– Ja tik ļauni, kāpēc nestājaties ārā no partijas?
– Redzu, kādā bedrē valsts krīt iekšā, un gribu atbalstīt tādus cilvēkus kā Ošlejs, lai viņu idejas sabiedrībā tiktu saprastas, lai tās arī partijā nevarētu tik viegli norakt ar vairākuma diktatūru, kas ir līdzīga proletariāta diktatūrai, kad valda masa ar zemu intelektu un tās viedoklis dominē pār inteliģences viedokli. Vienotības galvenais uzdevums ir ar bara viedokli apspiest Ošlejam līdzīgi reāli domājošus cilvēkus. Ar tādu populismu, iztapšanu bara viedoklim jaunas darba vietas radīs varbūt vienīgi krematorijā. SCP tomēr redzu vairāk gudro cilvēku un ceru, ka prāts ņems virsroku.
Gribu redzēt, kā partijas nosaukumā esošā "cita politika" izpaudīsies. Pašslavināšanās, paškritikas trūkums nav cita politika – to jau īsteno arī citas partijas. Pagaidām vienīgais lozungs ir: neņemam oligarhu naudu, bet vajadzētu arī paškritiku par to, kā tiek pieņemti nopietni lēmumi, kā tur tiek vai netiek iesaistīti profesionāļi. Arguments, kāpēc kāda sadaļa programmā nav izstrādāta, jo partijā nav atbilstošu speciālistu, neiztur kritiku!
– Tomēr varbūt ir savas priekšrocības Vienotībai – augstāki reitingi, lielāka potenciālā pārstāvniecība vai/un iespējas kaut ko panākt nekā tad, ja paliek ārpus Saeimas, par ko liek domāt esošais SCP reitings?
– SCP politiku ar reāliem darbiem pašlaik varētu labi demonstrēt novadu deputāti, bet viņiem no partijas vadības nekāda atbalsta nav. Turklāt, ja sabiedrības atbalsts ir zem 3%, jājautā, cik morāli un ētiski ir rauties iekšā Saeimā pa sētas durvīm, lai realizētu to politiku, kurai nav atbalsta? Tā ir sava elektorāta krāpšana, kalpošana svešam elektorātam, vieglākā ceļa meklēšana. Bet tā ir arī citu politisko apvienību problēma.Ja sakrusto zirgu un ēzeli, sanāk nevis dižciltīgais rikšotājs, bet vairoties nespējīgs, tikai primitīvam darbam noderīgs mūlis.
Apvienošanās, manuprāt, ir pašu nespējas apliecība. Arī tie, ar ko tā gribam apvienoties, valsti nevis izglābuši no bankrota, kā paši skandē, bet pārdevuši. Pēdējā valdība ir vairāk sagrāvusi nekā uzbūvējusi... Bet daudzi to joprojām atbalsta, ticot lozungiem par cīņu pret oligarhiem, neredzot to, ka mūs apzog pilnīgi citi. Izskatās, ka, baidoties no oligarhu naudas ietekmes, partijas baidās pašas no saviem zemajiem morāles standartiem.
– Vai nebaidāties, ka pēc šīs intervijas jūs nesagaida Dana Titava liktenis?
– Nebaidos, jo neesmu gājis partijā pašlabumu meklēt, bet palīdzēt realizēt šo citu – atšķirīgo – politiku. Gan jau laiks noliks visu vietā, parādīs, kāda ir partijas īstā seja. Pienācis laiks attīrīties no sociālistiskās domāšanas, liekulības. Ja mani izmetīs, tas ļaus izdarīt secinājumus par pašu partiju.
