Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), pareizāk – ministrs Kārlis Šadurskis, vēlas no 2018. gada septembra skolas gaitas sešgadniekiem no vēlamām padarīt par obligātām. Pašlaik bērni uz skolu dodas pārsvarā septiņu gadu vecumā un sešgadnieki ir izņēmums, bet tagad būs otrādi – atkāpes tiktu pieļautas vien «pamatotas nepieciešamības gadījumā».
Problēmas gan neesot ar mazajiem, viņu nesavlaicīgu smadzeņu noslogošanu, bet ir ar vecāko klašu skolēniem, kuri jau jūtoties pārāk lieli, lai deldētu skolas solu, un gribot strādāt. Latvijā esot pārāk maz cilvēku darbspējīgā vecumā, tāpēc nevaram atļauties turēt skolā jauniešus līdz 19 gadiem. Bet nevar vecāko klašu skolēnu problēmas risināt uz mazo rēķina! Latvijas skolēnu vidējie zināšanu rādītāji, salīdzinot ar citām Eiropas skolām, sākumskolā ir virs vidējā līmeņa, bet pēc 8. klases tie sāk atpalikt. Nez vai jau 8. klasē skolēni tā raujas strādāt vai aizraujas ar kaitīgiem ieradumiem, kas traucē mācībām - jāpameklē dziļāki iemesli kvalitātes kritumam. Un tas, visticamāk, sāksies vēl agrāk, ja bērni gadu agrāk sāks skolas gaitas. No valstī esošajiem
22 044 sešgadniekiem skolā mācās 791 - tikai 3,5%. Biežāk tie ir bērni, kam tekošajā mācību gadā paliks septiņi gadi. Lielākoties tomēr vecāki izvēlas bērnu laist skolā ar pilniem septiņiem gadiem, pat tad, ja bērns jau prot tīri pieklājīgi lasīt un rakstīt. Galvenās vecāku bažas raisās ap bērnu emocionālo un psiholoģisko gatavību skolas solam, uzmanības noturību. Tagad daļa bērnu, kam septiņi gadi paliks tikai mācību gada laikā, aiziet uz skolu sešos gados - vai, nosakot skolas sākumu sešos gados, daļa bērnu, kam seši paliks mācību gada laikā, netiks sūtīti uz skolu jau piecos gados? Kur paliks bērnība? Vai te tiek domāts primāri par bērniem? Un vai sistēma šādai reformai ir gatava?
Pasaulē un Eiropā nav vienotas receptes, cik gados jādodas uz skolu, bet Ziemeļvalstīs tomēr ir tendence skolas gaitas sākt septiņos gados. Turklāt nav jēgas salīdzināt šos skaitļus vien - jāanalizē mācību saturs, metodika, vide, kādā mazie bērni mācās. Turklāt 5-6 gadus vecie jau mācās, viņu apmācība ir noteikta ar likumu, un prasmju prasības pirms došanās uz skolu jau ir ļoti augstas! Pirmsskolniekiem jāmāk ne tikai lasīt un rakstīt drukātiem, bet arī rakstītiem burtiem, jāmāk saskaitīt un atņemt līdz 10, rakstīt un lasīt skaitļus līdz 20, jāpazīst ģeometriskas figūras utt. Šo programmu bērni apgūst bērnudārzā, tie, kas neiet dārziņā - dodas uz skolu. Vai šī programma viņiem būs jāapgūst jau 4-5 gados un sešos gados jāmācās šodienas pirmklasnieku līmenī? IZM apgalvo, ka metodika un programma sešgadniekiem 1. klasē īpaši neatšķirsies no esošajām, bet viņi jau skaitīsies 1. klasē. Ja tā, tad kurā skolas posmā programma tiks saspiesta un slodze palielināta, ja klašu skaits paliks tāds pats? Sanāk, ka esošā 13 gadu programma būs jāiespiež 12 gados, jo nevar vienkārši atmest 12. klases vielu! Vēl nesen Šadurskis runāja par pārāk lielu skolēnu slodzi, kā dēļ rosināja par divām nedēļām pagarināt mācību gadu. Rosinot skolā sūtīt sešgadniekus, ministrijai būtu vienlaikus jānāk klajā ar izglītības satura reformu, pārdalot šo 13 gadu mācību vielu 12 gados.
Vēl problēmas rada tehniski organizatoriski jautājumi. Ja sešgadnieki tiks sūtīti uz skolu, 12 gadus, kamēr skolu beigs esošie pirmklasnieki, skolā būs par vienu klašu komplektu vairāk, bet ne visu skolu, jo īpaši Rīgas un Pierīgas, kapacitāte to ļauj. Vai sešgadnieki spēs nosēdēt stundā tās pašas 40 minūtes un tādos pašos skolas solos kā pārējie, bez pusdienlaika, ikdienas pastaigām? Un - kur viņi paliks pēc stundu beigām, kas beigsies jau pusdienlaikā, kamēr vecāki būs darbā? Sešgadnieku nevar nedz paturēt līdz 18 skolas telpās, nedz palaist vienu uz mājām! Savukārt, ja bērni 1. klasē paliek bērnudārzos, tajos jānodrošina vietas arī tiem bērniem, kam pašlaik tās bērnudārzos nav, un arī tur ir problēmas. Un - vai viņi varēs, kā līdz šim, palikt dārziņā - skolā, līdz vecāki atgriežas no darba? Lai to nodrošinātu esošās bērnudārzu kapacitātes ietvaros, varētu nākties īsināt no otra gala - uzņemt dārziņos mazāk jaunākos bērnus. Bērnudārzu pieejamības problēma joprojām nav atrisināta vairākās pilsētās! Aizsūtot prom sešgadniekus no bērnudārza uz skolu, problēma tiktu pārkrauta uz vecāku pleciem. Ieguvumus no šīs reformas nevar pat ar lupu saskatīt, un to atzina arī pirms pāris gadiem izveidotā darba grupa, kura izbrāķēja iniciatīvu par sešgadnieku došanos uz skolu.
Arī arguments, ka jaunieši agrāk vēlas strādāt, neiztur kritiku. Darbs, ko jaunieši var atrast pēc skolas beigām, bez apgūtas profesijas un augstākās izglītības, ir mazkvalificēts pagaidu darbs, turklāt visā Eiropā kā arvien augoša problēma tiek aktualizēts jauniešu bezdarbs. Ātrāk bezdarbniekos, lai aizmūk uz ārzemēm?
