Rīgas vicemērs Ainārs Šlesers nācis klajā ar kārtējo labo projektu Riga Marine City, diemžēl kārtējo reizi to sācis virzīt viņam raksturīgā buldozera stilā.
Šā stila pozitīvā iezīme ir tā, ka tādā veidā kaut kas notiek arī praksē, ne tikai uz papīra, sliktā – tas raisa aizdomas par interešu konfliktu, atstāj telpu korupcijai, veicina biznesa atkarību no politikas. Ja vēl Rīgas mārketēšanas projektu Riga Live tūrisma nozares pārstāvji pamato ar steigu, lai amortizētu jau sākušās tūrisma sezonas tukšo triecienu, tad tik vērienīgam investīciju projektam tik liela steiga nav vitāli svarīga.
Projekta mērķis ir Daugavas krastā posmā starp Akmens tiltu un Vanšu tiltu izveidojot daudzfunkcionālu tūrisma un pakalpojumu vietu ar bāriem, restorāniem, kafejnīcām, viesnīcām, jahtu piestātni, veikaliņiem un citiem objektiem. Būtiski, ka šajos bada laikos atrasts (jautājums varbūt – kurš kuru atrada?) arī investors.
Jau ilgāku laiku tūrisma nozares pārstāvji, kā arī aktīvi ceļotāji kritizējuši to, ka ūdeņu potenciāls Rīgā netiek pienācīgi izmantots. Lai gan Vecrīgas malā atrodas Daugava, kas turklāt savienota ar jūru, lai gan Latvija, Rīga daudziem saistās ar Baltijas jūru, nonākot Rīgā, nekas par to neliecina. Rīgas pasažieru ostā, nokāpjot no prāmja vai kruīzu kuģa, tūristus sagaida plata iela ar automašīnu straumi un viens nabaga Kristaps.
Daugavas krastmalas apdzīvošana varētu ieviest jaunus vaibstus Rīgas sejā, pievilināt kādu lieku tūristu un mudināt patukšot savu maciņu daudz civilizētākā, brīvprātīgākā veidā nekā tajā, par ko ārvalstīs potenciālie Rīgas apmeklētāji tiek brīdināti saistībā ar naktsklubiem, krogiem, taksometriem. Ieguvēji būtu arī pilsētas iedzīvotāji, kuriem būtu par vienu konceptuāli jaunu, kvalitatīvu atpūtas objektu vairāk, uzņēmēji, galu galā – pilsētas budžets. Ja vēl pilsēta to neveido par savu naudu, tad šādi uzlabojumi varētu būt tikai apsveicami.
Drīzāk ir jābrīnās par to, kādēļ Rīga sen jau nav ko tamlīdzīgu attīstījusi. Var minēt daudz piemēru, kā pasaulē piejūras pilsētas vai pilsētas, kurās ir upes, izmanto ūdens potenciālu atpūtai, izklaidei, pilsētas tēlam. Tieši ūdeņi ir tie, kas nereti rada noskaņu, pievelk atpūtniekus. Dažādi koncepta krodziņi, teātri uz stacionārajiem kuģiem Brēmenē, nemaz nerunājot par Hamburgu ar tās jahtu piestātnēm, krodziņiem, restorāniem un pat pasaulslaveniem mūzikliem uz ūdens, tiltu ar skatu uz pilsētu. Varētu pamācīties arī kaut vai no netālākajām pilsētām Ventspils vai Palangas.
Nezinu gan, vai A. Šlesers to ir lasījis vai ne, bet arī jau pirms viņa izstrādātajās Rīgas tūrisma attīstības pamatnostādnēs 2008.–2012. gadam esošās situācijas analīzē secināts, ka Rīgas līča piekraste ar smilšainajām pludmalēm, iekšējiem ūdeņiem, īpaši Daugavu, kā dabas resurss nav pilnvērtīgi izmantota, līdzīgi kā pilsētas teritorijā esošais Piejūras dabas parks, jo šīs teritorijas nav labiekārtotas apmeklējumiem. "Daugava diemžēl ir atdalīta no pilsētas centra ar noslogoto transporta maģistrāli. Tā ir ideāla vieta ne tikai pastaigai un atpūtai, bet arī lieliem sabiedriskiem pasākumiem, festivāliem, koncertiem." Rīgas domes plānā bija iecerēts nākotnē Daugavas krasta teritoriju Vecrīgas malā kopā ar Pasažieru ostu un tālāk ar Elizabetes un Alberta ielas rajonu veidot kā kompleksu tūrisma rajonu ar izglītojošām, atpūtas un izklaides funkcijām, bet Daugavas otrā krastā izveidot un arī tūristu ērtībām labiekārtot Akmens tilta apkārtni ar skatu laukumu, kultūras un mākslas centru Noass, Ķīpsalu, Lucavsalu, Zaķusalu.
Tas viss iepriekšējās domes laikā palika tikai vīzijas līmenī. Tādēļ Šlesera vēlme beidzot arī kaut ko izdarīt būtu apsveicama, ja vien...
Ja vien visā šajā rosībā nebūtu vairāku aizdomīgu "bet".
Viens. Lēmumprojektu par 11. novembra krastmalas iznomāšanu uz 12 gadiem peldošu piestātņu izveidošanai sagatavoja un sākotnēji strauji virzīja izskatīšanai domes sēdē 27. oktobrī (pēc trača no darba kārtības gan izņemts) Šlesers faktiski vienpersoniski un bez konkursa. Turklāt ar jau aprēķinātu konkrētu nomas maksu. Var jau būt, ka neviens cits investors savus miljonus šobrīd te ieguldīt nevēlētos, bet kas zina, turklāt procedūra paliek procedūra. Protams, var arī šķetināt, kādēļ iepriekšējā Rīgas dome, neraugoties uz pašas koncepcijām, neko nedarīja lietas labā, ņemot vērā arī to, ka tie paši uzņēmēji īstenot projektu piedāvājuši jau 2004. gadā.
Otrs. Iznomāt krastmalu Šlesers bija nolēmis SIA P.V.B., ar ko jau saistās viena otra ne visai tīra lietas. Tā valdes locekļa un līdzīpašnieks Jura Videnieka vārds bija saistīts ar sabiedrības izbrāķētu projektu, kurā par 88 000 latu ne tie profesionālākie, bet Šleseram pietuvināti cilvēki, tostarp J. Videnieks, bija nolēmuši apceļot pasauli, veidojot dokumentālu filmu par izceļojušajiem latviešiem un aicinot viņus atgriezties. Lauvas tiesu naudas bija devušas toreizējā satiksmes ministra A. Šlesera padotības iestādes.
Vēl. Uzņēmuma valdes loceklis ir arī bijušais VDK darbinieks Jurijs Šabašovs, miljonārs, daudzpusīgs uzņēmējs, bet viņa vārds politikā izskanējis jau aizdomu pilnā kontekstā, vispirms LSDSP melnās kases lietā, tad pirms 2002. gada Saeimas vēlēšanām saistībā ar kādu mīklainu tikšanos ar Jaunā laika pelēko kardinālu Danu Titavu un Tautas partijas līderi, toreizējo ekonomikas ministru Aigaru Kalvīti. Tas liek domāt par uzņēmuma pārstāvju īpašu attiecību kārtošanas veidu ar politiķiem. Interesanti, ka kompānijā pastarpināti līdzīpašnieks ir vēl viens specdienesta – SAB bijušais darbinieks Arnolds Babris.
Ja Šlesers spēs kliedēt aizdomas un panākt caurspīdīgu, atklātu, godīgas konkurences ceļā īstenotu projekta realizēšanu, – visu cieņu! Pretējā gadījumā šis būs kārtējais akmens dārziņā, kurā tie krājas jau kaudzēm, riskējot neļaut tiem cauri saskatīt asnus arī vērtīgiem dīgstiem.
