Senais latīņu sakāmvārds Quod licet Iovi, non licet bovi, pārtulkots latviski, skan – kas atļauts Ēlertei, nav atļauts Šleseram un Šķēlem. Atcerēsimies, ka pirms 9. Saeimas vēlēšanām tika nodibinātas vairākas sabiedriskās organizācijas – Sabiedrība par vārda brīvību un Pa Saulei, kuras diezgan atklāti nodarbojās ar priekšvēlēšanu aģitāciju.
Lai gan šīs biedrības juridiski nebija saistītas ar kādām konkrētām politiskām partijām, viss politekonomiskais tīklojums, kurš tagad cenšas Latvijas politisko procesu monopolizēt zem Vienotības jumta, nekavējoties uzsāka propagandas kampaņu ar kodētu nosaukumu – Vēlēšanu rezultātu nozagšana.
Vēlēšanu leģitimitāte tika apšaubīta un uzsākta kampaņa par Saeimas atlaišanu. Valsts vara tika mērķtiecīgi grauta, kā rezultātā Latvija pasaules ekonomisko krīzi sagaidīja ar galēji novārdzinātu imūnsistēmu. Taču tā visa ir pagātne, par kuru diemžēl mums būs jāmaksā vēl ilgi. Ko mēs redzam tagad?
Cilvēki, kuri savulaik visskaļāk kliedza par trešo personu it kā nelikumīgo iesaistīšanos priekšvēlēšanu kampaņā, tagad dibina paši savu trešo personu, kas atbilstoši šo cilvēku paštaisnajai izpratnei par likumību un godaprātu nekādā ziņā nav pretrunā ar vēlēšanu likuma burtu un garu. Runa ir par Meierovica biedrību (biedrības nosaukums visticamāk saistāms ar šā veidojuma dzimšanas vietu – Sarmītes Ēlertes dzīvokli Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī), kas savā dibināšanas paziņojumā uzsver, ka ir ārpus politiskām partijām stāvoša biedrība un ir tikai nevalstiska organizācija. Juridiski tai nav nekādas saistības ar priekšvēlēšanu apvienību Vienotība. Bet tieši to pašu jau apgalvoja arī tās nevalstiskās organizācijas, kuras Meierovica biedrības aktīvisti dēvēja par vēlēšanu rezultātu nozadzējiem. Tiesa, saskaņā ar Meierovica biedrībā valdošo savdabīgo loģiku nekādu pretrunu šeit nav, jo atbilstoši šai loģikai viss, ko darām mēs, ir labi un attaisnojami, viss, ko dara citi, ir slikti un nelikumīgi. Sadzīvē šī loģika ir ļoti izplatīta un par to pat stāsta anekdotes.
Lai nu paliek šā veidojuma tiesiskā godprātība, svarīgāk ir, ko gan tas piedāvā? LTV1 raidījumā Kas notiek Latvijā? biedrības faktiskā līdere Sarmīte Ēlerte formulē savu redzējumu par situāciju valstī un iezīmē gan krīzes cēloņus, gan ceļus, kā stāvokli uzlabot. Pie smagās ekonomiskās situācijas vainīga esot valsts piekoptā politika, kurā pārmērīgu lomu spēlējis uzņēmēju lobijs. Pie valdību galdiem neesot sēdējis kvalitatīvs izglītības vai veselības aizsardzības lobijs. Līdz ar to recepte situācijas uzlabošanai ir pagalam vienkārša. Jāsamazina uzņēmēju ietekme uz valsts vadību. Pirms analizēt šo piedāvājumu, vispirms jānoskaidro, kas tas patiesībā ir – vai reāls, praktiskajā dzīvē īstenojams piedāvājums vai arī tikai propagandas sauklis sabiedriskās domas manipulēšanai?
Pieņemsim, ka Ēlerte runā tieši to, ko patiesībā domā. Uzņēmējiem Latvijā ir radīti siltumnīcas apstākļi un tie gūst neadekvātu peļņu. Tam jādara gals. Tad ko gan šajā pašā TV studijā dara uzņēmēju pārstāvji? Ēlertei palīgā steidz raidījuma vadītājs Jānis Domburs. Bez valsts pasūtījumiem jums visiem bankrots un bezmaz vai jāvelk ubaga tarba kaklā, viņš pārmet. Uzņēmēju vēlme pēc valsts atbalsta grūtā brīdī pie Latvijas politiskās kultūras pieradušajiem šķiet milzu noziegums. Uzņēmēji neveikli taisnojas, lai gan patiesībā tas būtu tikai normāli, ja valsts krīzes situācijā ar pasūtījumiem atbalstītu to pašu Ķirsonu, lai viss Lido komplekss nepārietu kāda Džabara, Roulinga vai Ivanova īpašumā, kā tas jau noticis ar vairumu Latvijas uzņēmumu. Tajā brīdī, kad Ķirsona Lido tiktu pārdots kādam ārzemniekiem, tad visi godīgā biznesa sludinātāji varētu gavilēt – lūk, tā tam Šlesera draudziņam arī vajadzēja.
Taču nevar arī noliegt, ka bija un joprojām ir nozares, pret kurām valsts ir izturējusies ar pārlieku aizgādniecību. Tās bija divas. Banku sektors un nekustamo īpašumu tirdzniecība. Tagad palikusi tikai viena, jo nekustamo īpašumu burbulis jau pārsprādzis. Tad tā arī jāsaka. Mēs nākam politikā, jo redzam, ka līdzšinējā politika ir bijusi pārlieku vērsta uz banku atbalstu. Mūsu mērķis ir mazināt banku ietekmi uz reālo Latvijas ekonomiku un sabalansēt banku un sabiedrības vajadzības. Taču nedz Meierovica biedrība, nedz Vienotība šādus vārdus nemūžam neteiks. Jo runām par valsts pārlieku atbalstu vietējam biznesam ir tikai un vienīgi propagandistisks mērķis. Ar uzņēmējiem tiek domāti trīs konkrēti cilvēki, kuri atbilstoši visprimitīvākajām sabiedrības manipulēšanas formulām tiek vainoti visās Latvijas nelaimēs. Nav šaubu, ka šī primitīvā un tādiem intelektuāļiem kā Alvis Hermanis vai Anna Žīgure godu nedarošā sabiedrības batonēšana tiks konsekventi turpināta līdz pat vēlēšanām ar vienu vienīgu mērķi. Nomainīt vecos vēžus pret citiem vecajiem vēžiem, neko nemainot pēc būtības un konsekventi saglabājot līdzšinējo politekonomisko kursu.
Ja mēs patiešām gribam kaut ko mainīt Latvijas politikā, tad jāatceras, ka pie krīzes dziļuma Latvijā vainīgie ir trīs. Tikai nevis sabiedrības batonētāju uzburtie bubuļi (kuri, iespējams, vainojami pavisam citās lietās), bet gan Latvijas Banka, kuras uzdevums bija pārraudzīt banku sistēmu (nepieļaut bezatbildīgu kredītu izsniegšanu), Finanšu un kapitāla tirgus komisija, kuras uzdevums bija uzraudzīt banku darbību (novērst Parex bankas sabrukumu), un Saeima, kuras pienākums bija izdot likumus, kas ierobežo kreditēšanu, bet kura, ejot banku pavadā, tam bija par gļēvu. Tikai tiem politiskajiem spēkiem, kas nenodarbosies ar politisko pūšļošanu un ļauno burvju meklēšanu, bet skaidri norādīs uz minētajiem vaininiekiem, varēs uzticēties. Pārējie būs tukši smadzeņu skalotāji, kuru vienīgā prasme ir vārdot. Pagaidām Meierovica bulvārī dzemdināti vien ausīs karami makaroni.
