Darbadienas vidū, pavisam ikdienišķi, bez jebkādas svētku atribūtikas, karogiem vai ziedu pušķiem Latvijas Universitātes Lielajā aulā tika dibināta kustība Par labu Latviju. Salīdzinot dažādus partiju un apvienību dibināšanas kongresus, kustības Par labu Latviju dibināšanas sapulci no režijas viedokļa var vērtēt kā pieticīgu, bez ārējā spožuma.
Uzņēmējus Latvijā nemīl. Tā tas bijis jau kopš piektā gada laikiem. Tas vēl nebūtu nekas. Sliktāk, ka paši uzņēmēji īsti netic, ka varētu sabiedrībā kļūt ja ne gluži vairāk mīlēti, tad vismaz cienīti. Šāds secinājums radās pēc kustības Par labu Latviju dibināšanas sapulces. Lai gan viena no šīs uzņēmēju kustības iniciatorēm – Ieva Plaude-Relingere – izteica cerību, ka kustības dibināšanu sabiedrība uztvers adekvāti, sarunas kuluāros liecina, ka paši uzņēmēji nav noskaņoti tik optimistiski. Tam ir zināms pamats. Lai cik saprātīgas un racionālas būtu sapulcē izskanējušās runas, to enerģētiskais potenciāls nebija dzirksteļojošs. Sapulcē maz juta runātāju pārliecību, ka viss, kas tiek teikts, jau tuvākajā nākotnē tiks realizēts. Šis pārliecības trūkums ir sevišķi dīvains, ņemot vērā runātāju sastāvu. Galu galā tieši uzņēmēji labāk nekā citi zina, ka bez pārliecības uz pozitīvu rezultātu grūti cerēt.
Kustības Par labu Latviju dibināšanas sapulces visai vienmuļā gaita, iespējams, izskaidrojama ar to, ka tajā nepiedalījās šā foruma idejiskais motors – Ainārs Šlesers. Kuluāros, enerģiski žestikulējot, savu pārliecību pauda Atis Sausnītis, Ivars Strautiņš, Ivars Kalvišķis un citi uzņēmēji, taču dedzība kuluāros visbiežāk liecina par iekšējo vājumu. Spējas uzrunāt masas un tās aizraut – lūk, kā visvairāk pietrūka šajā pasākumā. Tiesa, vairāki runātāji īpaši uzsvēra, ka ir darītāji, nevis runātāji un nevarot šajā prasmē spēkoties ar profesionāliem pļāpātājiem, netieši norādot uz kustības ideoloģisko pretmetu – priekšvēlēšanu apvienību Vienotība. Lai gan nevienā runā neizskanēja izteikumi par iespējamo sāncensību ar Vienotību, doma, ka kustība varētu būt kā pretsvars Vienotībai un tās satelītorganizācijai – Meierovica biedrībai, kuluāros šķita pilnīgi pašsaprotama.
Uzņēmēju degsmes trūkumam ir vēl arī cits iemesls. Laikā, kad uzņēmēji LU Lielajā aulā kritizē Dombrovska valdības piekopoto politiku, šo uzņēmēju lielākā glābējcerība Šlesers pauž nepārprotamu atbalstu šai valdībai. Kamēr ekonomists Uldis Osis, kuru ne viens vien dēvē par Latvijas deviņdesmito gadu ekonomiskā kursa galveno stūrmani, uzsver, ka sen jau laiks šo kursu mainīt, jo pasaule ir mainījusies, Šlesera teorētiskās ekonomikas autoritāte Ivars Godmanis turpina spriedelēt pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu reiganomikas un tečerisma stilā. Bez skaidras stratēģiskās vīzijas grūti cerēt uz panākumiem.
Vienotības ideoloģiskais ķīselis ir pašsaprotams, jo šai organizācijai ideoloģija ir otršķirīga. Šajā veidojumā apvienojušies cilvēki ar vienu nepārprotamu mērķi – tikt Saeimā, un šim nolūkam lieti noder primitīvā frazeoloģija par ļaunajiem spēkiem, oligarhiem, Kremļa pakalpiņiem utt. Viss pārējais nav svarīgs. Ekonomiskā programma pagalam vienkārša – līdz šim pie varas bijuši zagļi, kas tautai labklājību nozaguši. Nāksim mēs, kas nezags, un labklājība atkal būs katrā visnomaļākajā Latvijas būdiņā. Kā visās jaunattīstības zemēs ar vāji attīstītu demokrātijas izpratni, arī Latvijā šīs primitīvās shēmas strādā nevainojami.
Ko pretī liek kustība Par labu Latviju? Kāda ir kustības ekonomiskā programma? Klātesošajiem tiek piedāvāts parakstīt labi sacerētu aicinājumu, kurā jaušams Ērika Stendzenieka rokraksts. "Tādēļ mēs, labas gribas un brīva prāta cilvēki, vienojamies, lai aizstāvētu Latvijas nacionālās intereses šī jēdziena plašākajā nozīmē," teikts aicinājumā. Gandrīz vai ikviens Latvijas iedzīvotājs varētu parakstīties zem šiem vārdiem. Runātāji īpaši uzsvēra, ka globālās konkurences apstākļos Latvijas valdībai strikti jāiestājas par nacionālo interešu aizstāvību, nedrīkst nekritiski klanīties ne austrumu, ne rietumu virzienā un jādara viss, lai tiktu atbalstīts vietējais bizness. Var piekrist katram vārdam.
Taču nav svarīgi vārdi, svarīgi, kas tos saka. Un te mēs atgriežamies pie jau minētā. Latvijā mīl dzejniekus, aktierus un filozofus; cilvēkus, kas piedalās šovos un prot plūstoši virknēt gludas frāzes. Uzņēmējus nemīl, jo tie ir buržuji un ekspluatatori. Tā tas pie mums bijis jau kopš Jaunās strāvas, Stučkas, Kirhenšteina, Šķēles un Jaunā laika laikiem. Iespējams, ka tā tas būs arī šā gada 2. oktobrī. Stučka 1919. gada ziemā varēja ienākt Rīgā, pateicoties vienīgi tam, ka tā laika uzņēmēji bija pasīvi un dedzīgi tikai Lido restorānā pie konjaka glāzes, bet to politiskie līderi bija aizrāvušies ar politiskā šaha spēlītēm. Šajās spēlēs uzņēmējiem maz izredžu. Vienīgā cerība uz Stendzenieku, kurš pašradītās kustības dibināšanas pasākuma laikā garlaikoti klīda pa zāli, it kā būtu tur nejauši ienācis garāmgājējs. Bet tāds jau viņa stils – iesākt miegaini, bet beigt zibeņojoši.
