Vācijas kancleres Angelas Merkeles vizīte Latvijā varēja kļūt notikums. Taču nekļuva. Tā bija samērā formāla vizīte kā apliecinājums Berlīnes vēlmei aktivizēt savu Baltijas politiku, ko Merkeles priekšgājēji bija lielā mērā atstājuši novārtā.
Merkeles vizīte tika gaidīta jau gadiem, un izvēlētais laiks ļāva uzskatīt, ka tas pieskaņots priekšvēlēšanu situācijai Latvijā. Politiskā smagsvara vizīte kādā valstī īsi pirms vēlēšanām gandrīz vienmēr nozīmē atbalstu esošajai valdībai. Taču šoreiz Merkeles aicinājumi veidot pēc iespējas draudzīgākas attiecības ar Krieviju drīzāk radīja iespaidu, ka viņa atbraukusi atbalstīt Saskaņu. Visticamāk, tā bija norāde Latvijas politiskajai elitei, kādu politiku no tās sagaida lielie partneri pēc vēlēšanām.
Nav šaubu, ka Vienotība Merkeles vizīti mēģinās uzdot kā atbalstu sev. Savulaik Vācijas kanclere pat tika izmantota Vienotības propagandas retorikā, Dombrovski pozicionējot kā Merkeles politisko līdzinieku. Tagad katrs varēja abus salīdzināt. Lai arī Merkele runājot nebaidās žestikulēt un vizuāli atstāj enerģiskāka cilvēka iespaidu, abiem politiķiem ir vairākas kopējas iezīmes. Pirmām kārtām, tā ir ļoti strikta turēšanās pie pasaulē valdošajām politiskās modes tendencēm. Savos izteikumos Merkele ir ļoti piesardzīga. Viņa cenšas būt "progresīva" un nekad nav atļāvusies izteikt ko tādu, kas kaut mazākajā mērā varētu tikt tulkots kā atpakaļrāpulība. Lai arī Merkele ir ļoti apņēmīga un par sevi pārliecināta ekonomiskajos jautājumos, viņa ir uzkrītoši piesardzīga, pieskaroties ideoloģiski sociāliem aspektiem. Viņa drosmīgi atliek atomelektrostaciju slēgšanas termiņus, taču baidās pakustināt pat pirkstu, lai padarītu stingrāku imigrācijas politiku, ko pieprasa pašas partijas biedri.
Te arī ir būtiskākā Merkeles atšķirība no Dombrovska. Ja sociālajā jomā Merkele nenovirzās no politkorektuma ģenerālās līnijas ne par milimetru, tad ekonomiskajos jautājumos viņa konsekventi īsteno savu politiku un ar politiskajiem oponentiem sitas ne pa jokam. Tajā skaitā valdošās koalīcijas ietvaros. Dombrovskis līdz šim nav demonstrējis stingrību nevienā jautājumā. Par jebkuru problēmu viņš izsakās īpašā birokrātu valodā, kurā var runāt, neko nepasakot. Rodas šaubas, vai viņam vispār ir kāda sava pārliecība, jo izskatās, ka viņš tikai mehāniski pilda starptautisko aizdevēju prasības. Šo savu trūkumu apzinoties, Dombrovskis tikšanās reizē centās radīt iespaidu, ka aizstāv nacionālās intereses, un izvirzīja jautājumu par nevienādām subsīdijām zemniekiem. Un kāds rezultāts? Merkele no šā jautājuma atgaiņājās, gluži kā atbildot uzbāzīgam provinces žurnālistam. Tagad vairs neko nevarot darīt, bet pēc 2013. gada par to varēs uzsākt grūtas sarunas.
Daudz patīkamāk Dombrovskim bija dzirdēt Merkeles atzinību par darbību krīzes pārvarēšanā. Te gan jāsaprot, ko iekšpolitiskā aspektā nozīmē Merkeles uzslavas? Lai cik tas ciniski skanētu, Berlīne ir ieinteresēta, lai Latvijā valdību vadītu pēc iespējas paklausīgāks un nepretenciozāks cilvēks. Tas ir pilnīgi loģiski. Arī mēs gribētu, lai Kremlī sēdētu tāds Krievijas prezidents, kurš atzītu okupāciju, atdotu Abreni un kauninātu tos Latvijas krievus, kas nav iemācījušies latviešu valodu. Mēs slavētu Zviedrijas premjerministru, ja viņš nosodītu zviedru banku piekopto kreditēšanas politiku Latvijā un tās aicinātu solidāri uzņemties atbildību. Merkeles uzslavas nozīmē tikai vienu – Dombrovskis ir rīkojies tā, kā to ir gribējusi Vācija. Vai Dombrovskis ir rīkojies tā, kā vislabāk būtu bijis Latvijai, no Merkeles teiktā secināt nevar.
Daži vēl pirms Merkeles vizītes pamanījās viņu nosaukt par Latvijas glābēju. Patiesībā bija tieši otrādi. Latvija izglāba Vācijas, bet varbūt pat visas ES ekonomiku. Ja latviešu tauta nebūtu padevīgi piekritusi savas ekonomikas un līdz ar to arī ienākumu saspiešanai par vairāk nekā 20%, tad nav teikts, vai tas neradītu lavīnveida efektu un eiro vēl šobrīd pastāvētu. Ārzemju eksperti visvairāk brīnās par latviešu neizprotamo padevību. Arī Merkeles sejā bija vērojama mulsa neizpratne, kā Dombrovskim izdevies pārliecināt tautu tik krasi samazināt ienākumus. Londonas metro strādniekam absolūti neinteresē, vai pasaulē ir ekonomiskā krīze vai uzplaukums. Viņu interesē – kāpēc netiek paaugstināta alga saskaņā ar kolektīvo līgumu. Un viņš šodien streiko. Latvijā uz arodbiedrību piketu pie Saeimas pērnruden atnāca vien saujiņa ziņkārīgo. Pārējie, gluži kā Sipenieces slavenās aitas, paklausīgi tekalēja savās gaitās, samierinoties ar plānāku siena klēpi aizgaldā.
Ja Merkele ierastos Rīgā un pateiktu sirsnīgu paldies latviešu tautai par pašuzupurēšanos, tad viņa būtu pelnījusi skaļus aplausus. Vēl lielākus, ja teiktu, ka visus šos 20 gadus Latvijai ar Vāciju bijusi izteikti nelīdzsvarota tirdzniecības bilance un laiks veicināt Latvijas eksportu uz Vāciju. Taču neko tādu nesagaidījām. Vienīgais, ko sagaidījām, bija draudzīgs padoms uzlabot attiecības ar Krieviju. Paldies par to pašu, jo dažiem Latvijas politiķiem sliktas attiecības ar Krieviju šķiet apliecinājums viņu eiropeiskajai stājai.
