Valdības veidošanas process nav viegls. Dažādi partiju manevri labākas pozīcijas izkarošanai nav nekāds pārsteigums. Beigu beigās ir it kā nodibināta Reformu un tiesiskuma koalīcija.
Taču vēl nebija paspējusi nožūt tinte no partiju līderu parakstiem zem koalīcijas vienošanās dokumenta, kad sākās jauna neskaidrību un savstarpējo pārmetumu sērija. Var arī iepauzēt, lai atdzesētu sakarsušās galvas. Tomēr, lai kā sauktos topošā koalīcija, jau tagad ir skaidrs, ka tā ir savstarpējās neuzticēšanās koalīcija.
Koalīcijas pašpasludinātajā nosaukumā ietverts vārds – reformas. Lai patiesi veiktu reformas, svarīgākais nav tās izdomāt. Tur mums dažādu gudrinieku netrūkst, kas uz papīra kaut visu pasauli spēj izreformēt. Galvenais ir drosme un enerģija iecerētās reformas ieviest reālajā dzīvē. Lai to paveiktu, ir nepieciešama saliedēta rīcība, lai nav jāskatās pār plecu, ko teiks citi. Tieši otrādi, lai ik brīdi sajustu blakus esošo komandas biedru atbalstu. Ja šādas saliedētības un vienotas izpratnes par kopīgajiem uzdevumiem nav, tad nekas labs sanākt nevar. Ja jau koalīcijas veidošanās gaitā parādās tik daudz savstarpēju aizdomu un neuzticības, tad kā tāda koalīcija darbosies, kurā viens uz otru skatās ar aizdomām? Kur slēpjas šīs neuzticības saknes? Vai tās ir pārvaramas?
Savstarpēja neuzticība starp Zatlera partiju un Vienotību veidojas divos līmeņos. Personiskā un programmatiskā. Pirmajā brīdī izskatās, it kā visa pamatā ir Valda Zatlera un Vienotības vadītājas Solvitas Āboltiņas savstarpējās antipātijas. Taču šī nepatika ir tikai redzamākā izpausme dziļakai personiskas dabas problēmai. Šī problēma ir tā, ka Zatlers politiskajā vidē nekad nav bijis autoritāte. Ne tad, kad viņu ievēlēja par Valsts prezidentu, ne tad, kad viņš jautāja – kas es esmu, ne tad, kad LU aulā saviem Saeimas vēlētājiem solījās būt rātns, ja viņu pārvēlēs, un pat ne tad, kad spēra izmisuma soli un rosināja Saeimas atlaišanu. Lai ko pirms prezidenta vēlēšanām būtu teikusi Vienotība, solot atbalstīt Zatlera kandidatūru, tā nedarīja neko, lai Zatleru patiešām ievēlētu. Zatleram ir pamats uzskatīt, ka Vienotība no sākta gala spēlēja dubultu spēli, publiski solot atbalstu viņam, bet slepenībā kaļot pavisam citus plānus, kuros Rīgas pilī saimnieko pavisam citi cilvēki. Teiksim, ar kuplu, ugunīgi sarkanu matu ērkuli. Vienīgais Vienotības cilvēks, kuram Zatlers uzticas, ir pašreizējais premjers Valdis Dombrovskis, kuru pats divas reizes nominējis vadīt valdību un ar kuru izveidojusies lietišķa sadarbība. Taču tieši Dombrovska faktors ir savstarpējās neuzticības programmatiskā līmeņa cēlonis.
Zatlers saprot, ka Vienotības pieredzējušie politiskie ģenerāļi vienkārši nevarētu iet un strādāt valdībā, kuru vadītu politiskais jaunkareivis Edmunds Sprūdžs. Tāpēc valdība jāvada uzticamam cilvēkam, kurš pazīst gan ģenerālštāba rutīnu, gan gulēšanu ierakumu dubļos. Tāds Vienotībā, pēc zatleriešu domām, ir vienīgi Dombrovskis. Viņam tad arī ļauj veidot valdību. Taču te izvirzās jautājums –
vai Dombrovskis ir gatavs reālām reformām, par kurām runā Zatlers un viņa domubiedri?
Nekas neliecina, ka Vienotība un Nacionālā apvienība reāli vēlētos veikt kādas radikālas reformas. Ar Dievu uz pusēm krīzes dziļums ir pārvarēts, un tagad varētu mēģināt atgriezties nedaudz mierīgākā ikdienas dzīvē, bet še tev! Zatlers ar savām dīvainajām reformām. Skaidrs, ka Dombrovskis, kurš divarpus gadus ir vadījis valdību, lieliski saprot, ka jebkuras lielākas reformas izraisīs milzīgu pretdarbību, sabiedrības kritiku un neprognozējamu gala rezultātu. Vai rutinētajai Vienotībai, kas ērti iekārtojusies varas komfortablajos zviļņos, tas vajadzīgs?
Protams, nē. Arī Dombrovskis klusējot māj ar galvu ik reizi, kad sarunās dzird par zatleriešu potenciālā izglītības ministra Roberta Ķīļa iecerēto izglītības zemestrīci un zatleriešu ieceri kārtējo reizi pārskatīt tik grūti panākto nodokļu stabilitāti. Dombrovskis māj ar galvu, bet klusībā cer, ka tad, kad lietas aizies līdz reālajiem darbiem, lielie reformatori nolaidīsies uz zemes. Zatlers nevar nesajust, ka pret viņu izturas kā pret kaprīzu bērnu. Sola visu, lai tikai pārstāj raudāt. Cik gan ilgi ar šo kaprīzo, gandrīz divus metrus garo bērnu lai auklējas? Tas atkarīgs no ātruma, ar kādu Zatlers spēs izaugt no īso biksīšu vecuma.
