Vudū lelle, kas, krustā piesista, karājas Stūra mājas pagalmā un kurai visās iespējamās vietās var iesist naglas, izsauca ažiotāžu ne tikai melnās maģijas pielūdzēju vidū un citos tumsonīgos ļautiņos: par to esot sašutuši īstenie pareizticīgie, Krievijas vēstniecība un par Doņeckas teroristu atbalstīšanu aizdomās turētais kaut kādas tur biedrības pārstāvis Staņislavs Bukains. Melnās maģijas fani sašūt, ka izcilo mākslas darbu – lelli, kas līdzīga Krievijas prezidentam Putinam – grasās nobēdzināt, savukārt pārējie sašūt par pilnīgi pretējām darbībām – ka to taisās atstāt.
Visiem mīļš nebūsi, domā mākslas darba autors ar pseidonīmu Some1, un, varonīgi izvairīdamies no mutiskiem un miesiskiem uzbrukumiem, tomēr instalē lelli atpakaļ: pēc brīdinājumiem tā esot bijusi nobāzta kādā Stūra mājas pažobelē, kur «pat elektrības nav». Nu elektrības ir gana, un ceturtdien – lai būtu pietiekami arī jautrības – Bukains kopā ar pareizticīgajiem grasās doties gājienā uz Stūra māju, lai nozāģētu krustu ar visu lelli, kas acīgajiem un principiālajiem demonstrantiem atgādinot Putinu. Lai viss būtu čikiniekā, gājiens jāsaskaņo Rīgas domē, bet tā jau nu nebūs pārgalvīga, tā visu apsvērs līdz ūsiņai.
Par draudiem un vudū mākslinieku miesisku iespaidošanu ir sašutusi Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, jo – vārda brīvība nav nekāds īlens, maisā nenoslēpsi. Un pareizi jau viņa teic, ka mākslas darbs var patikt, bet var arī nepatikt, taču tādēļ jau nevajag dižmāksliniekiem kraut pa aci. Piesardzīga mākslas darba vērtējumos ir arī kultūras ministre Dace Melbārde. «Mākslinieciskās izteiksmes brīvība ir nozīmīga vērtība Latvijas kā pilsoniskas un demokrātiskas valsts pastāvēšanai, tomēr gan vārda brīvība, gan mākslinieciskās izteiksmes brīvība ietver arī atbildību,» viņa spriež. Tik diplomātiski ir šie vudū lelles vērtējumi, ka sāk šķist: nu nav daudz tādu, kuri būtu sevišķā sajūsmā par šo mākslas darbu...
Tas, ka mūsdienu instalētāji un performancētāji nereti uzbliež kaut ko tādu, kas sabiedrību sadala šo priekšmetu atbalstītājos un noliedzējos, nav nekas jauns: pērn pie Ministru kabineta, tur, kur kādreiz bija ļeņineklis, tika uzstādīts kustīgs piemineklis ar melnādainu Bārbiju, Vilhelmu I un vēl pāris vēsturiskiem tēliem, un tas viss, pēc mākslinieka Aigara Bikšes domām, simbolizējot dažādas varas, kas gājušas pāri Latvijai. Iespējams, kaut ko arī simbolizē, bet vai tā ir māksla?
Grūti pateikt, ko simbolizēja, piemēram, puskailas Aspazijas ielikšana Raiņa rokās: tāds Kristiana Brektes zīmējums pavasarī bija publicēts žurnāla Ir paspārnē iznākušajā izdevumā Domuzīme. Vieniem šķita, ka tas ir stilīgi un novatoriski un ka tāda pieeja dižgariem atdzīvinot viņus, padarot viņus tuvākus lasītājiem. Citi uzskatīja, ka tā ir zvaigāšana par abiem dzejniekiem, kuri vairs nevar protestēt pret sevis apņirgšanu, turklāt – tas notiek Raiņa un Aspazijas gadā. Taču neatceros, ka «novatoriskā dubultportreta» sakarā kāds no kultūru pārstāvošiem cilvēkiem būtu paudis savu attieksmi pret šo publikāciju, kas patiesībā bija aizvainojoša un rupja. Un kāpēc neviens neko nepauda? Varbūt tāpēc, ka baidījās izskatīties vecmodīgs un laikam līdzi neskrejošs?
Toties tagad... Attieksmi pauž visi, kam nav slinkums. Lūk, Krievijas vēstniecība nosūtījusi notu Latvijas Ārlietu ministrijai saistībā ar «instalāciju ar krustā sistu Krievijas prezidenta Vladimira Putina lelli», kas izraisījusi «galēju sašutumu un riebumu». Nez kurš eksperts vēstniecībai iestāstījis, ka lelle ir Putina atveids? Taču, ja runājam par «galēju sašutumu un riebumu», to patiesībā izraisa Kremļa politika, nevis kaut kāda lelle, kurai nav nekāda sakara ar Putinu.
Protams, var lipināt, zīmēt un instalēt jebko. Kaut vai prezidentu ar muti rasola bļodā vai ministru, precoties ar ēzeli. Uz šādām instalācijām un performancēm atnāks paskatīties ļautiņi, kam patīk slepus lūrēt pa atslēgas caurumu un anonīmi durstīt adatas nīstajos tēlos. Ja instalētāju mērķis bija radīt skandālu – tas ir veiksmīgi sasniegts. Ja mērķis bija ar mākslas darba palīdzību paust attieksmi... Manuprāt, to var izdarīt ar mākslinieciskiem paņēmieniem, nevis ar papjēmašē bolaci, kas piesists krustā. Bet kas nu kuram, kā smejies, tuvāks.
