Svētdienas TV raidījums De facto atstāja ļoti rūgtu pēcgaršu. Vispirms tāpēc, ka kādreiz tik augsti profesionāli žurnālisti savu profesionālo ētiku un godu ir iemainījuši pret tiem labumiem, kurus var gūt, nomelnojot tos, kas rada pat nelielus draudus valdības partijām.
Otrkārt, šī gada priekšvēlēšanu kampaņā kompromitēšanai tiek izmantota jebkura atšķirība no pierastā un ikdienišķā. Izrādās, ka Latvijā ir struktūras, kas rūpīgi dokumentē visu iespējamo politisko pretinieku privāto dzīvi, ieskaitot reliģiskās (kā arī esības meklējumu) aktivitātes. Šogad man laikraksta uzdevumā bija jāapmeklē budisma garīgās prakses nodarbības. Izrādās, ka uzklausīt Austrumu guru pamācības bija atnākušas visdažādākās Latvijas prominences, pat tādu partiju ministru līmenī, kuras oficiāli cīnījās par kristīgo vērtību ierakstīšanu Latvijas Satversmes preambulā un pirms katrām vēlēšanām koķetē ar tradicionālajam konfesijām, lai mācītāji no kanceles tām paustu savu atbalstu. Vērojot tos, kas apmeklēja garīgās prakses nodarbības, es ar kolēģiem diskutēju par to, cik ētiski tagad būtu fotografēt klātesošos, lai, tuvojoties 4. oktobrim, konstruētu sensacionālu materiālu un pienaglotu pie kauna staba kristīgo vērtību viltus aizstāvjus. Turklāt nevienam netika liegts fotografēt notiekošo. Man pat šķita, ka organizatori tieši to vēlas. Pazīstamāko seju parādīšanās publiskā telpā nāks par labu garīgās prakses popularizācijai. Jautājums – vai piedalīšanās reliģiskās ceremonijās ir publiska vai privāta darīšana? Vēlētājiem taču ir jāzina pilnīgi viss. No otras puses – agrīnā kristietība (kuras vērtības tagad ir Satversmes preambulā) nosodīja publisku Dieva pielūgšanu (Mateja evaņģēlijs 6-5). Pat vairāk – Mateja evaņģēlijs definē saskarsmi ar Dievu kā pilnīgi privātu sfēru: «Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā.» (6-6) Latvijā savukārt ir noteicošās 20. gadsimta uzspiestās izdzīvošanas normas.
Latvijas teritorijā ilgstoši atšķirīgas reliģiskās piederības norādīšana varēja būt nopietns traucēklis karjerai vai pat draudēt ar nāves briesmām. Atklāt piederību pie jūdaisma vācu okupācijas laikā vai piederību pie metodistiem Staļina laikā bija bīstami dzīvībai. Padomju laikā vienkārša atzīšanās jebkādā reliģiskā piederībā varēja izraisīt lielas nepatikšanas gan pašam, gan ģimenes locekļiem. Jau 20. gadsimta beigās reliģija Latvijas sabiedrībā tiek uztverta kā absolūti privāta lieta, kā lieta, ko neatklāj svešam. Mūsdienās, kad oficiāli tika jautāts par reliģisko piederību, aptuveni trešā daļa ļaužu kategoriski atteicās atbildēt uz šo jautājumu vispār. Turklāt lielam cilvēku skaitam Latvijā nav viegli izvēlēties vienu konfesiju, kuru norādīt, jo pēdējo 75 gadu laikā ir notikušas laulības starp dažādu konfesiju piederīgajiem. Prasība norādīt vienu konfesiju šķiet muļķīga un pat neiespējama cilvēkam, kuram vecvecāki ir gan katoļi, gan luterāņi, gan pareizticīgie, gan dievturības tradīciju piekopēji.
Apstākļi, kad daudziem iztrūkst stingri determinētas vēsturiskās reliģiskās piederības, radīja vidi, kurā esības meklējumi nav nekas neparasts. Savulaik kardinālam Jānim Pujatam jautāju, ko viņš domā par slaveno dziesminieku Kasparu Dimiteru, kurš bija vairākas reizes mainījis baznīcas un tajā brīdī ar lielu publicitāti pameta vienu konfesiju, lai pārietu citā. Kardināls nopūtās, ieturēja garu pauzi un atbildēja: «Es varu tikai pateikties Dievam, ka mans ceļš uz ticību bija tik viegls.» Kardināls neizteica nevienu pārmetumu. Vieniem ceļš uz savu esību ir vieglāks, citiem grūtāks.
Visticamāk, ka pēc svētdienas LTV ideoloģiskās klizmas Vienotības ciniskie polittehnologi spiedza aiz sajūsmas. Tagad visu zemju ticīgie novērsīsies no Ingunas Sudrabas un viņa tiks nolādēta baznīcās un lūgšanu namos. Tikai tas, ko ciniskie polittehnologi uzskata par fatālu kopromatu, patiesībā liecina, ka Inguna Sudraba iet savu ceļu savas esības meklējumos un šis ceļš nav viegls. Tiem, kas paši ir šaubījušies, kas jebkad ir vīlušies vai nav guvuši piepildījumu vienā ticībā un devušies meklēt atbildes uz eksistences jēgas jautājumiem citviet, Ingunas Sudrabas rīcība ir saprotama.
Inguna Sudraba nav pārcilvēks. Viņa ir tāds pats cilvēks kā citi – viena no mums. Taču, ja pret Ingunu Sudrabu bija jāiedarbina tik smaga un neētiska artilērija, tas liecina, ka pagaidām tikai un vienīgi Ingunas Sudrabas saraksts ir vienīgas, kas apdraud Vienotības spices valsts izzadzēju visatļautību un varenību.
