Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora Dzintara Jakāna jautājums ir beigts, un lai dzīvo Jakāna jautājums! Jo gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ar Ministru kabineta šonedēļ pieņemto lēmumu Jakānu aizrotēt uz Finanšu ministrijas muitas un nodokļu departamenta vadītāja amatu valdība un valdošā koalīcija savas dziļās un hroniskās problēmas nav atrisinājusi.
Repšes un Jakāna konflikta risinājums politiskajā līmenī bija atkarīgs no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) nostājas. Zaļzemnieki pašlaik nesliecas gāzt Valda Dombrovska valdību, Jakāna un Repšes karš nav viņu karš, un arī Jakāna jautājums diezin vai ir tas, kura dēļ viņi sliektos eskalēt varastrīci. Acīmredzot jautājums jau ir bijis uzstādīts tādā līmenī, ka vai nu, vai nu – ja Jakāns paliek, tad Repše uzmet lūpu un iet projām, un galā arī valdība krīt.
Nu tad pagaidām nekrīt.
Lai gan ar pilnu sparu iet vaļā jau jaunas nesaskaņas par amatiem – tagad jau par Konkurences padomes divu amata vietu likvidēšanu.
Juridiskajā līmenī ar Jakāna jautājumu ir liela, ziepjaina ķeza. Te ir neskaitāmi jautājumi, no kuriem pats sarežģītākais – vai maz iespējams rotēt amatpersonu, pret kuru nav izbeigta disciplinārlieta? Disciplinārlietas komisija ir pateikusi savu verdiktu – Jakāns nav neko nopietnu noziedzies, ja neskaita pāris sīkus pārkāpumus, par kuriem komisija iesaka izteikt brīdinājumu. Taču juridiski disciplinārlietu varētu uzskatīt par izbeigtu tad, ja Repše būtu pieņēmis kādu lēmumu par Jakāna sodīšanu vai nesodīšanu. Repše nekādu lēmumu nav pieņēmis.
Jakāna jautājums nav tik daudz Jakāna jautājums, kā jautājums par Repši – par šā ministra darbošanās stilu, metodēm, tieksmēm. Jau tagad ir skaidrs, ka Repše tūdaļ izvēlēsies kādu nākamo upuri un tad ņemsies plosīt jau to. Pēc naidniekiem Repšem nav tālu jāmeklē – piemēram, nepareizi ir uzvedušies tie ministrijas darbinieki, kas veidoja Jakāna disciplinārlietas izskatīšanas komisiju un uzrakstīja atzinumu pilnīgi ne tādu, kādu to bija cerējis sagaidīt Repše. Komisija pat atļāvās tādu Repšes izpratnē bezkaunību, ka nosauca virkni likumu pārkāpumu, kurus bosingā pret Jakānu veicis pats Repše. Vienīgais labais Repšem ir tikai padomnieks juridiskajos jautājumos, disciplinārlietas komisijas loceklis Andis Jacino, kurš bija sarakstījis savu atsevišķo viedokli, kas bija Repšem pa prātam. Nav brīnums, ka Jacino domā atšķirīgi no pārējās komisijas, jo pats bija tas, kurš iepriekš bija rakstījis disciplinārlietas ierosināšanas pamatojumu. Piekrītot pārējiem komisijas locekļiem, viņam nāktos atzīt, ka paša darbs bijis bleķis.
Ja Repšem nepatīk kāda eksperta viedoklis, viņš nerimstas, kamēr nav atradis kādu citu ekspertu, kurš izprot konjunktūru pareizi un piebalso Repšem. Tā 25. janvārī nepareizu atzinumu par valdības rīkojuma projektu sniedza Valsts kancelejas direktore Gunta Veismane. Viņa jau neko daudz – tikai norādīja, ka vajadzētu pamatot, kāpēc Jakāns jārotē, un bez šāda pamatojuma viņu nevar rotēt.
Jau 27. janvārī Repše varēja smaidīt, jo Valsts kancelejas juridiskā departamenta juriskonsults A. Lācis uzrakstīja citu atzinumu, kurā viss bija ministram pa spalvai.
Gribējās jau teikt, ka Veismane var sagaidīt, ka viņai par Repšem nepatīkamu atzinumu rakstīšanu var sanākt nepatikšanas, kad izrādās, ka nepatikšanas viņai jau ir! Sliktā Veismane neesot sniegusi visu informāciju Saeimas deputātiem par kādiem Eiropas projektiem. Tad nu Veismanei tagad jātaisnojas, ko un kāpēc viņa sniedz, ko ne.
Repšes darbības stils kaut ko ļoti atgādina. Ar devīzi Likumi man pie kājas! pa savu dzīvi savulaik soļoja PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs. Ārēji gan viņi nav līdzīgi, jo Repše ir stalts un spīdošām acīm, bet Hruščovs bija mazs plikpauris, taču iekšēji abi ir tuvi. Arī Repšem tāpat kā Hruščovam svarīgākais ir ideja – plika ideja, kas kļūst par koncepciju.
Hruščovam beidzās bēdīgi – partijas ceka viņu noņēma no trases par voluntārismu.
Ka tik arī Repšem kādreiz neiziet līdzīgi.
