Kāpēc jums šķiet, ka piepūstais tēls pie valdības mājas bija Ļeņina rēgs? Varbūt tas ir Šķēle? Varbūt tas ir Šlesers? Varbūt tas ir Repše? Varbūt Ēlerte? Varbūt tas, ka viņš tur tā plaka un atkal cēlās, tik vien kā ilustrēja mūsu daudzpartiju politisko orgasmu? Bet tas, ka šī vieta mums joprojām šķiet no Voldiņa aizņemta, diemžēl nozīmē, ka priekš mums politiskais laiks ir maz mainījies.
Toties politiskā matērija ir krietni devalvējusies. Tiktāl, ka tās formu uztur tukšs, mehāniski iepūsts gaiss. Un, ja runājam par izvēlēto akcijas žanru, tad arī tas šķiet nošpikots no šābrīža varas partiju instalatīvā kiča.
Cik reižu savās mikrokaislībās jau nav cēlusies un plakusi Tautas partija? Cik reižu, vai nu pats no sevis, vai pret Tautas partiju, nav piepūties Jaunais laiks? Valdības un pašu partiju stabilitāte to mutēs gājusi te augšā, te lejā. Nesen tie kopā paēda pusdienas, taču neuzpūtās vis, kā varētu domāt, bet noplaka. Pat Ainārs Šlesers, nervozēdams Rīgas domē, dažas reizes piepūta vaigus un tad izpūta virsū valdībai. Nekā atbildīga, nekā nozīmīga, nekā īsta. Sīkpilsoņu kņada varas virsotnēs. Plastmasa vai faņera, kā sacītu krievi. Toties mediji šo kņadu aptek tikpat cītīgi kā savulaik ikvienu Brežņeva mutes kustību, lai cik nejēdzīga tā būtu bijusi. Lai arī šobrīd vairs neviens it kā nav spiests katru pirdienu, kas nāk no politiskām pakaļām, turēt par valstiskas nozīmes izpausmi.
Ja nebūtu krīze, es šādu māžošanos, ieskaitot kārtējo tekuļu un bēguļu grasīšanos laikus ieņemt zemo startu, uzskatītu par te ierastu valdības partiju vaļasprieku un liktos mierā. Taču krīzes it kā dodot jaunas iespējas, atklājot jaunus līmeņus un apvāršņus. Arī valdības partijām. Tostarp – iespēju savās izpausmēs un attiecībās beidzot atteikties no iemīļotām rotaļām, kas nav ne par matu labākas, vērtīgākas un nozīmīgākas par zilīšu kašķiem kādā vārtu rūmē. Tostarp – iespēju pārstāt reducēt valsts politiku līdz politiskai intrigai, turēt intrigu par galveno politikas instrumentu. Ar to varbūt pat pietiktu, lai cilvēki pārstātu izturēties indiferenti vai noraidoši pret visu, kas nāk no varas un partijām.
Bet – partijas nemāk citādi. Un – pirms vēlēšanām tās nu nemaz nemāk citādi. Tas, kas tagad notiek, lielā mērā ir tikai sevis iezīmēšana, grūstīšanās par labāku izejas pozīciju. Vēlētāju labumam tas bezjēdzīgi, toties partijām svarīgi. Vai varbūt kāda partija, varbūt Šķēle, varbūt Šlesers, varbūt vēl kāds ir atklājuši skaidru, ar resursiem segtu plānu, kur teikts – ko, kā un kāpēc tie darīs, nākuši pie varas? Tikai kaut kādas skrandas. Joprojām dekoratīva izrādīšanās, putekļu mākonis no vistām smiltīs. Laika gaitā partijas pašas reducējušas vēlēšanas Latvijā līdz partiju brendu pārdošanai, kur galvenais elements ir reklāmas kampaņa. Varētu domāt, ka krīzes laikā partijas centīsies meklēt metodoloģisku pretindi šādām manipulācijām. Gaidi ar maisu! Atrašanās politikā Latvijas partijām bijis tas pats, kas nodzeršanās. Paskatieties ideju līmeni, to izvērsuma dinamiku partiju programmās pēdējos padsmit gados, un jūs skaidri redzēsiet degradāciju. Jūs to redzēsiet, pat uzmetot aci personību kapacitātes dinamikai. Divdesmit, desmit gadi pagājuši, jauna paaudze pieaugusi, bet man piedāvā kā jaunus arvien tos pašus varoņus, ar kuriem kopā mums bira smiltis ja ne pirms divdesmit, tad pirms desmit gadiem. Šausmas!
Varētu domāt, ka partijas to saprot un izmantos krīzi, lai tiktu laukā no kognitīvās disonanses (primitīvi – diskomforts, ko rada pretruna starp iesīkstējušiem priekšstatiem un jaunu informāciju; vai – nepietiekama izvēles pamatojuma sekas), ko pašas sev un sabiedrībai nodrošinājušas. Gaidi ar maisu! Partijas izmanto situāciju nevis jaunu risinājumu meklēšanai, bet padara šo diskomfortu par ielaistu pašu partiju un sabiedrības slimību. Partijas uz situāciju, kad gaidāmajam vairs neder tie instrumenti, kas nodrošinājuši esošo, faktiski reaģē tāpat kā padibenes uz saprātīga cilvēka domām: "Tu ko, bļin, pārāk gudrs!?" Tāpēc valstī faktiski nav neatkarīgu ekspertu institūta. Tāpēc akadēmiskais domas līmenis ir atsvešināts no polemikas par varu un valsts stāvokli. Tāpēc sekas – nevēlēšanās redzēt sabiedrības perspektīvu, kā pienākas definēt savu pozīciju un mērķus sabiedrībā.
Pagaidām nav manāms, ka partijas gribētu sakult krīzes krējumu sviestā, lai atspertos un izķepurotos. Tās arvien cer atsperties cita uz citas. Taču – pat politiskā intriga piedzīvo acīmredzamu žanra krīzi. Bet – tas jau ir nākamais stāsts.
