Patērētāju sabiedrība padara mūs par lieliem egoistiem. Cilvēku, kuri atceras, kas ir karš: sāpes, šausmas, zaudējumi, bads sabiedrībā gandrīz vairs nav palicis, bet palikušo atmiņas labākajā gadījumā tiek uztvertas kā kārtējais Holivudas bojevika scenārijs. Kari un ciešanas trešās pasaules valstīs tiek uztvertas tādā pašā kino patēriņa garā. Varmācību, detalizētu sadistisku paņēmienu aprakstu, upuru mokas, sabiedrība vairs neuztver ar tādām šausmām, kā vecākās paaudzes cilvēki.
Tādēļ īstas traģēdijas skati un vārdi nesatrauc mūsu uztveri vairāk par ikdienišķu spriedzes filmu kadriem. Empātija top par nevēlamu greznību, kuru no sabiedriskās dzīves izstūmis hedonisms. Svarīgu lomu sabiedrības demoralizācijā spēlē arī internets. Izgāzis tīklā savus pārdzīvojumus, cilvēks uzskata, ka jau ir paudis savu pilsonisko attieksmi pret to vai citu negatīvu norisi. Viņš neiedomājas, ka principā viņa reakcija internetā ir nevienam praktiski nevajadzīgs spams. Reāla, praktiska rīcība kādu interešu dēļ, ja vien tās nav savējās, sabiedrībā nav pieprasīta. Ja tu sāc ko tamlīdzīgu darīt, tad uz tevi skatās, kā uz neveselu. Civilizētā sabiedrība ir kļuvusi pārlieku bezjūtīga. Eiropas pilsoņi, saņemieties!
Arī Pirmā pasaules kara priekšvakarā daudzi uzskatīja, ka kari var notikt visur kur, tikai ne Eiropā ar tās augsto kultūras, humānās, vispārcilvēciskās attīstības līmeni. To, cik lielā mērā mūsu priekšteči kļūdījās, apliecināja viss traģiskais XX gadsimts. Miljoni upuru atgādināja dzīvajiem, ka karš ir jāaptur pirms tas izvērties par pasaules karu. Diez vai mēs šajā ziņā varam paļauties tikai uz mūsu valdībām. Eiropas sabiedrība uzticējās savām valdībām arī Pirmā un Otrā pasaules kara priekšvakarā. Taču valdību apšaubāmie līgumi, pakti, savienības tik vien kā vilka karā arvien lielāku skaitu valstu. Tāpēc vienīgais veids, kā piespiest mūsu valdības novērst karu, ir mūsu vispārēja solidaritāte un prasība valdībām, lai Eiropas kontinentā asinis netiktu lietas nekad. Arī tagad, kad Eiropas centrā, kad Ukrainā izvēršas traģiski, asiņaini notikumi. Katra eiropieša pienākums ir teikt: „Karam – nē!” Eiropā nav asinsnaidnieku. Tādēļ ikvienas domstarpības ir jārisina tikai sarunu ceļā. Šī ir mācība, kuru mums pienācās gūt divos pasaules karos Eiropas kontinentā. Patlaban Ukrainas prezidents izsludinājis pagaidu pamieru. Un tieši tagad Eiropas tautām jāprasa, lai pagaidu pamiers top pastāvīgs, tām jāpieprasa no valdībām, lai pārrunas starp naidīgajām pusēm balstās Eiropas kultūras vērtībās, lai turpmāka konflikta deeskalācija rit rēķinoties ar visu konfliktējošo pušu interesēm. Šādā notikumu virzībā ir ieinteresēts katrs eiropietis. Atceries Pirmo pasaules karu - Never again.
Lai nenāktos atkārtot pagātnes kļūdas, mēs aicinām visus eiropiešus pievienoties mūsu aicinājumam Nē karam Eiropā! un parakstīt to līdz ar prasību nekavējoties pārtraukt asinsizliešanu Ukrainā. Ja jūs šaubāties, vai tas palīdzēs, atcerieties savus bērnus. Padomājiet, kā viņi sēdētu pagrabā, kad krīt bumbas. Padomājiet, ko jūs justu, ieraudzījuši savas sagrautās pilsētas ielā tuvinieka līķi. Tāpēc saņemsimies un visi kopā apturēsim šo vājprātu Eiropas telpā.
