Apceres par personības lomu vēsturē ir tikpat mūžsenas kā cilvēku sabiedrība un pati civilizācija. Lai paceltu valsti, nāciju, tās kopības garu, vajadzīgs vēl kaut kas. Vieni teiks – vadonis, politiskais perpetuum mobile, varbūt stiprā roka. Otri pārcilās variantus, kuros vairākums nav nedz manipulējams, nedz savstarpēji sarīdīts.
Rādās, ka pašreiz Latvijā daudzi ir vienisprātis – steidzami jāatrod līderis. Un neba par Rīgas pili vien domājot.
Diskusijas par šo tēmu mūs ik reizi aizved vēsturē (Kārlis Ulmanis) vai arī tepat kādā no mūsu kaimiņvalstīm, teiksim, Baltkrievijā. Atbildes tiek meklētas, gan noraidot autoritārismu, gan nosodot liberālisma dzemdināto visatļautību un haosu. Vadonība un demokrātija – šādā ietvarā februāra sākumā notika saruna Rakstniecības un mūzikas muzejā, kuru ievadīja profesore, Saeimas deputāte Janīna Kursīte, turpināja mācītājs Guntis Kalme, filozofs Arvīds Jozaitis (Lietuva) un citi.
Stāvoklis Latvijā rada tik nopietnas bažas, ka par vērtību sistēmas bīstamo eroziju krietna atbildības daļa jāuzņemas arī inteliģencei, plašsaziņas līdzekļiem, radošajiem malā stāvētājiem.
Savā ziņā esam atsviesti vispārējā apjukumā, kādā mūsu valsts bija nonākusi 4. Saeimas laikā. Toreiz, 30. gadu sākumā, Latvija tāpat kā pārējā Eiropa sāka atsvabināties no pasaules ekonomiskās krīzes skavām. Tāpat kā šodien netrūka korupcijas skandālu. Tautu sāka nogurdināt nebeidzamie kašķi parlamentā, kur tāpat kā visriņķī "nodevību sajauca ar kalpošanu tēvijai un tirgošanos dēļ patmīlīgām interesēm nosauca par politiku" (Edvarts Virza, Prezidenta atgriešanās). Ir tajā, ārēji vēl mierīgajā starpkaru nogrieznī, ir šajā globalizācijas un komercializācijas amoka skrējienā mums vispirms vajadzīgs kāds lielāks dzīvinoša pozitīvisma malks. Vajadzīga lielāka pašapziņa visos līmeņos.
Vadonis un vadonisms lai paliek kā Dzejnieka labticīgas pielūgsmes tēls. Šodienas realitāte prasa domāt eiropeiski, varbūt ne tik daudz patikt, kā pašiem palikt demokrātiem, bet vienalga rīkoties nacionāli mērķtiecīgi. Tālab pastāvīgi gaisā vīd doma par ceturto atmodu. Tomēr, ja diendienā to vien dzirdam, ka latvietim, lūk, iedzimta kalpa dvēsele, ka viņa valsts tikai klanās amerikāņiem un krieviem, Briseles birokrātiem un starptautiskajiem aizdevējiem, paļāvība par saviem spēkiem nepieaugs. Drīzāk apātija, norobežošanās, vilnīši katram savā ūdens glāzē.
Runa ir vispirms par to, kā stāties pretim vispārējam skepticismam, tukšiem prātuļojumiem, vienvārdsakot – vaimanoloģijai. Kā pārvarēt grūtsirdību un mazināt no dažādām pusēm iedragāto ticību savai valstij.
Varbūt sākt ar elementāru veiksmes stāstu, kur un kā latvieši atstājuši savas pēdas (nu jā, te uzreiz kāds piesauks sarkanos strēlniekus, kontroversiālo Herbertu Cukuru vai dižo internacionālistu Arvīdu Pelši). Taču tuvākā un tālākā vēsturē ir gana arī citu spilgtu precedentu, dzīvojot sveštautu vidū un to spīlēs, pārlaižot vēl smagākus laikus.
"Viņi ir ļoti stipri un izturīgi ļaudis, robusti un gatavi pārvarēt grūtības..." jaunlaiku latvju priekštečus, senos kurzemniekus, raksturojis barons Kārlis Johans fon Blombergs (1705). Savukārt to pēcteči, mūsu laikabiedri, tagad sevi pierāda arī kā izsmalcinātus un izglītotus, tehniski un taktiski viltīgus konkurentus. Pat 1,4 miljardu valstī Ķīnā, proti, Šanhajā, apbrīnu izpelnījās mūsu tautiešu iedarbinātais vēja tunelis. Mūsu sportisti stāv uz goda pjedestāla līdzās lielvalstu labākajiem atlētiem. Laikā, kad latviešu ārsti, citi speciālisti lūkojas pēc darba Anglijā, Vācijā un vēl tālākās zemēs, jauni perspektīvi zinātnieki (kvantu fizikā, organiskajā ķīmijā u.c.) izvēlas strādāt laboratorijās nevis Zviedrijā vai ASV, bet Raiņa bulvārī vai Šmerlī. Cita lieta, ka pašmāju ziņās un sižetos bieži vien svarīgāks izrādās tas, kas noticis politikas tirgus aizkulisēs, šmuces un skandāliņi tā dēvētajās smalkajās aprindās.
Lai gūtu ilglaicīgus panākumus – vienalga, sportā, ārpolitikā, inovācijās, nosacītas Gaismas pils augšāmcelšanā u.t.jpr. –, ar pliku entuziasmu tālu netiksim. Te nu arī nonākam pie šobrīd akūtās līdera un vadības problēmas. Tie nav pretstati, bet viena veseluma nedalāmas daivas. Vadītājs, kurš sistēmiski uztur kārtību un nodrošina ritmu, un līderis, kurš ģenerē idejas un pārsteidz ar iniciatīvu. "Vadītājs dara darbus pareizi, līderis dara pareizo darbu" (Fortune Magazine). Sirsnīgās spriedzes filmā Karaļa runa pārliecināmies, kā sākotnēji bezcerīgais britu monarhs Džordžs VI nonāk līdz visas nācijas iedvesmotāja lomai Otrā pasaules kara apstākļos. Katram tāds rāmis un apvārsnis, kādam pats esi konkrētā brīdī gatavs.
Latvijai, lai tiktu ārā no lielā mērā pašu sarūpētās multipolārās ķezas, ar "krīzes menedžeri" jeb "latviešu Balceroviču" (Valdi Dombrovski) vien nepietiks. (Šāds mūsu premjera salīdzinājums ar poļu šoka terapijas tēvu Lešeku Balceroviču lasāms žurnālā Polityka.) Tagad izmisīgi raugāmies, kur rast brīnumdari nākamā Rīgas pils saimnieka amatam.
Vai dažu mēnešu laikā uzradīsies mesija, kas atnāks un sakārtos lietas valstī, nokauninās politiķus, aplaimos jaunās māmiņas, iekustinās rūsas pārņemto pozitīvās domāšanas ratu? Vai simt gudrās galvas Jēkabielas namā maz ieinteresētas, lai šajā posteni būtu cilvēks, kurš pilnībā izmanto savas pilnvaras, piedāvā lielāku politisko dinamismu un autoritāti? Vienīgais, uz ko varam cerēt: kāpinātā domu apmaiņā pacelt augstāk latiņu, kāda piemērojama Valsts prezidentam, kurš savu mandātu nesaņem tieši no tautas.
Pa tam lāgam dzīve, protams, neapstājas. "Man reizēm liekas, ka laukos tās depresijas ir pat mazāk nekā šeit, Rīgā," saka žurnālists, ceļotājs laikā un telpā Arnis Šablovskis. Viņš lepojas, ka pirms vairākiem gadiem iedzīvojies Tumē (tagad – Tukuma novads), jau veido trešo grāmatu par sava novada pagastiem un to ļaudīm reformu vējos. Tādus un līdzīgus "pagātnes sijātājus un briljantu slīpētājus" noteikti varam sastapt daudzos Latvijas nostūros. Acīmredzot šo pašapziņas modināšanas procesu virza un vada gaiši prāti, pašmāju mecenāti, īpaša novadnieciska solidaritāte un ne jau pusapmāti eiroskeptiķi.
Tikai galvaspilsētā iznākošās avīzēs gaužam reti pamanāma apverošāka pagastu dzīves hronika, kādu savulaik Neatkarīgajā itin veiksmīgi aizsāka Viktors Avotiņš. Tas gan, kā atceramies, bija krietni pasen. Tiklab vērts sejā iepazīt uzņēmējus, vienalga – latviešus, krievus, ebrejus, lietuviešus vai čečenus, kas šeit rada jaunas darba vietas, ražo eksporta produkciju kaut vai no Latvijas kādreizējā purva zelta, tas ir, kūdras.
Neviens līderis nepiedzimst klajā izcirtumā. Trešā latviešu atmoda sākās ar likteņupes Daugavas aizstāvības rakstiem un runām. Tagad līderus, kas gatavi pieņemt jaunos izaicinājumus, meklēsim vispirms pareizo darbu darītāju rindās.
