Tūkstošiem cilvēku Japānas pilsētā Hirosimā vakar ar klusuma brīdi pieminēja pasaulē pirmās atombombardēšanas upurus. Pulksten 8.15 apritēja tieši 70 gadu, kopš atombumba, ko uz pilsētu nometa ASV gaisa kara spēki, burtiski noslaucīja Hirosimu no zemes virsmas, bet pēc trim dienām līdzīgs liktenis piemeklēja Nagasaki. Tiek lēsts, ka kopumā bombardēšana prasīja vairāk nekā 220 000 cilvēku, lielākoties civiliedzīvotāju, dzīvības, un lēmums par briesmīgā ieroča pielietošanu joprojām tiek vērtēts gana pretrunīgi.
Ir virkne vēsturnieku, kuri uzskata, ka pielikt punktu Otrajam pasaules karam un salauzt Japānas pretošanos bija iespējams arī ar konvencionālo ieroču un diplomātijas palīdzību. Citi, savukārt, ir pārliecināti, ka atomieroču izmantošana aiztaupījusi asiņaina kara nedēļas un mēnešus, kurās būtu gājuši bojā vēl vairāk cilvēku. Taču gan vieni, gan otri cer, ka šī paliks pirmā un pēdējā reize, kad cilvēki pret citiem cilvēkiem izmantojuši pašu briesmīgāko Homo sapiens radīto ieroci.
Nedzīstošās brūces
Hirosimas un Nagasaki upuru atceres dienās tiek uzplēstas senās brūces tiem, kuriem palaimējās izdzīvot kodolkatastrofā. Japānā šos cilvēkus dēvē par hibakusha, un valdības statistika liecina, ka starp dzīvajiem ir vēl aptuveni 183 000 uzbrukumos izdzīvojušo, bet viņu vidējais vecums šogad pirmo reizi pārsniedzis 80 gadu. Nosacīti hibakusha (starp viņiem ir arī tādi, kuri cietuši gan Hirosimā, gan Nagasaki) iedalāmi divās daļās. Vieni pagātnes notikumus cenšas izdzēst no savas atmiņas un nemīl par tiem runāt, bet citi uzskata, ka par šo katastrofu ir ne tikai jāstāsta, bet jākliedz pilnā balsī – lai nekas tāds vairs nekad neatkārtotos.
Pasaulē pieņemts uzskatīt, ka japāņu tradīcijā ir godāt savus senčus un vēsturi, taču laikraksts The Washington Post norāda, ka šīs valsts skolās Otrā pasaules kara notikumiem tiek pievērsts apbrīnojami maz uzmanības, droši vien tādēļ, ka Japāna šā kara laikā bija gan agresors, gan vēlāk upuris. Un, lūk, arī šādas attieksmes rezultāts – šogad veiktā televīzijas kompānijas NHK aptaujā tikai 30% pieaugušo spēja pareizi atbildēt uz jautājumu, kurā dienā Hirosimai uzmeta atombumbu, bet Nagasaki bombardēšanas datumu spēja nosaukt vēl mazāk aptaujāto.
Tas saistīts arī ar attieksmi, kāda pret izdzīvojušajiem bija pēckara gados, kad šie fiziski un morāli sakropļotie cilvēki, kuri bija pieredzējuši savu tuvinieku šausmīgo nāvi, faktiski tika izstumti no sabiedrības. Hirosimas un Nagasaki upuru statuss uzlika zīmogu, kas traucēja veidot karjeru un dibināt ģimenes – pēckara gados bija ļoti maz informācijas par to, pie kādām sekām var novest radioaktīvā apstarošana jeb staru slimība, ne mazums uzskatīja, ka tā ir lipīga un leprai līdzīga.
«Pateicoties pēckara amerikāņu okupācijas ieviestajai cenzūrai, daudzi no tiem, kuri bija pārdzīvojuši Hirosimu un Nagasaki, līdz pat piecdesmitajiem gadiem īsti nezināja, kas ar viņiem noticis. Radiācijas dēļ daudzi gāja bojā, citus piemeklēja smagas slimības, bet no valdības nekādas palīdzības nebija. Tūkstošiem hibakusha tika izmantoti kā eksperimentu trusīši, viņiem nebija iespējas ārstēties,» raksta The Irish Times. Tikai 1957. gadā Japānas valdība beidzot uzņēmās rūpes par kodolkatastrofā izdzīvojušo veselību un sāka piešķirt viņiem pabalstus, bet daudzi līdz tam laikam jau bija miruši staru slimības dēļ, bet citi, neredzot dzīvē nekādu perspektīvu, izdarījuši pašnāvību.
AFP norāda, ka arī 62 gadus vecais Hirosimas mērs Kazumi Matsui, kura māte izdzīvoja pilsētas bombardēšanā, atzinis, ka tikai pavisam nesen spējis sākt runāt par to, kā šis uzbrukums ietekmējis un mainījis pavisam konkrētu cilvēku dzīves. Svinīgo ceremoniju pilsētas mērs izmantojis, lai mudinātu pasaules lielvaras atteikties no kodolieročiem un uzaicinātu ASV prezidentu Baraku Obamu un citus G7 līderus nākamgad, kad Japānā notiks kārtējais šīs valstu grupas samits, atrast laiku Hirosimas apmeklējumam.
Alternatīvas bija
Mēdz sacīt, ka uzvarētājus netiesā, un visus pēckara gadus rūpīgi kultivētais viedoklis par to, ka kodolieroču izmantošana bija vienīgais veids, lai ātrāk un ar mazāku skaitu upuru izbeigtu Otro pasaules karu, iesakņojies rietumvalstu iedzīvotāju apziņā. AP atgādina, ka šīs hipotēzes atbalstītāji parasti piesauc 12 500 amerikāņu un 200 000 japāņu, kas gāja bojā cīņās par Okinavas arhipelāgu, argumentējot, ka iebrukums Japānas lielākajās salās varētu novest pie desmitiem vai pat simtiem reižu lielāka bojāgājušo skaita.
ASV sabiedrībā kā pašsaprotama tiek uztverta tēze, ka «kodolieroču izmantošana izglāba pusmiljona amerikāņu dzīvības» – šī frāze ņemta no toreizējā prezidenta Harija Trumena memuāriem, kuros rakstīts, ka konkrēto skaitli valsts vadītājam nosaukušas militārpersonas. Kalifornijas universitātes ASV diplomātijas vēstures goda profesors un vairāku grāmatu autors Gregs Herkens sarunā ar The Washington Post šīs aplēses gan nodēvējis par mītu – vienu no vairākiem, kas joprojām tiek plaši citēts attiecībā uz uzbrukumiem Hirosimai un Nagasaki. Viņš atgādinājis par Stenforda universitātes vēsturnieka Bertona Bernšteina pētījumiem – 1945. gada vidū ASV Apvienotā kara plānošanas komiteja lēsusi, ka iebrukums Japānā, kuru bija plānots uzsākt 1. novembrī, būtu prasījis aptuveni 40 000 ASV karavīru dzīvības, bet vēl vismaz 153 000 tiktu ievainoti.
G. Herkens atgādina, ka pēckara gados ASV lēmums allaž pozicionēts kā izvēle starp kaut ko sliktu (kodolieroču pielietošanu) un vēl sliktāku (pilna mēroga sauszemes karu Japānas teritorijā). Pēc vēsturnieka domām, tas nav īsti pareizi, jo pastāvējušas arī citas iespējas piespiest Japānu kapitulēt. Viena no tām būtu kodolieroču izmantošana iebiedēšanas nolūkos, uzspridzinot atombumbu vai nu kādā nomaļā poligonā starptautisku novērotāju (arī japāņu) klātbūtnē, vai, piemēram, detonējot to virs Fudzi kalna virsotnes – upuru šajā gadījumā būtu daudz mazāk, taču uz Japānas valdību un iedzīvotājiem atstātais efekts pilnīgi pietiekams. Taču, cik noprotams, pret šādu variantu iebilduši militāristi, kuri neesot bijuši pilnīgi pārliecināti, vai Manhetenas projekta ietvaros radītais ierocis nostrādās – galu galā līdz Japānas kodolbombardēšanai bija veikts tikai viens atomieroča izmēģinājums, un ASV bruņoto spēku rīcībā bija ne vairāk par četrām bumbām.
Tāpat ASV bija iespēja atteikties no 1945. gada 26. jūlijā Japānai izvirzītā ultimāta par bezierunu kapitulāciju (divas dienas vēlāk Tokija to noraidīja) un piekrist kapitulācijai uz zināmiem noteikumiem. G. Herkens norāda, ka Japānas valdošajās aprindās jau sāka dominēt viedoklis, ka karš ir zaudēts, un viss, ko Tokija tobrīd vēlējās – lai imperatoru Hirohito netiesātu kā kara noziedznieku. Tomēr Vašingtona oficiāli vilcinājās ar šādu garantiju sniegšanu, taču pēc Japānas padošanās 15. augustā tomēr nolēma nevajāt imperatoru.
Militāristu pirksts
«Patiesībā kodoluzbrukuma laiku diktēja nevis diplomātiski apsvērumi, bet militāristu intereses,» skaidro G. Herkens, norādot, ka bruņotie spēki un armijas vadība alkuši jauno ieroci kaujas apstākļos izmēģināt pēc iespējas drīzāk. Principiālu lēmumu par tā izmantošanu ASV valdība pieņēmusi jau 25. jūlijā, tātad dienu pirms tam, kad Japānai ticis izvirzīts ultimāts. Savukārt amerikāņu kara lidotāji, kurus jau kopš gada sākuma gatavoja šai misijai, vēlāk daudzajās intervijās atzinuši, ka jau februārī viņiem bijis skaidrs – pret Japānu nāksies pielietot «kaut ko briesmīgu», par ko baumots armijas aprindās.
Lidmašīnas Enola Gay, kas nometa atombumbu uz Hirosimu, stūrmanis Teodors van Kirks (pērn viņš aizgāja aizsaulē 93 gadu vecumā) intervijā žurnālam AllAboutHistory stāstījis, ka liktenīgo pavēli gaisa kara spēku lidotāji, kuri bija dislocēti Tinianas salā Klusajā okeānā, saņēmuši 5. augusta pievakarē. Visi šajā operācijā iesaistītie, kuri bija pieredzējuši kara lidotāji, uzreiz sapratuši, ka tā nav parasta operācija. Jau kopš marta ASV bija uzsākušas intensīvu Japānas pilsētu bombardēšanu, taču šoreiz bija paredzēts, ka līdz Japānai nokļūs vien trīs B29 bumbvedēji, turklāt divi no tiem vien novēros notiekošo. Nelielais lidmašīnu skaits, starp citu, samulsināja arī Japānas pretgaisa aizsardzības spēkus, kuri jau bija pieraduši pie masīviem uzlidojumiem un šo ielaušanos savā gaisa telpā noturēja par izlūkošanas operāciju, nepievēršot tai pienācīgu uzmanību.
Oficiāli par «īpašās misijas» (tā šī operācija nodēvēta pavēlē, kuras oriģināls apskatāms Bostonas Otrā pasaules kara muzejā) uzdevumu un bruņojumu bija informēti vien lidmašīnas pilots Pols Tibetss un par bumbas nomešanu atbildīgais Toms Ferebī. Taču beidzamās instruktāžas laikā lidotāji, kuri nojautuši, ka pirmo reizi vēsturē pielietos kodolieročus, aprunājušies arī ar vairākiem Manhetenas projektā iesaistītiem zinātniekiem, kuru ieteikums bijis tikai viens – pēc bumbas nomešanas «mukt, ko kājas nes». Ticis aplēsts, ka Enola Gay komandai ir vien 43 sekundes laika, līdz atombumba eksplodēs aptuveni 600 metru augstumā virs pilsētas centra. Tādēļ uzreiz pēc Mazuļa nomešanas pilots veicis strauju manevru par 160 grādiem, lai tiktu pēc iespējas tālāk no eksplozijas epicentra. To, kā Hirosimas ēkas desmit kvadrātkilometru platībā tika nolīdzinātas līdz ar zemi, 4000 grādu temperatūra burtiski sekundes simtdaļās sadedzināja cilvēkus, bet spēcīgais triecienvilnis pat vairāku kilometru attālumā no sprādziena epicentra norāva ļaudīm locekļus, lidotāji vairs neredzēja. Taču draudīgo kodolsēni, kas pacēlās 16 kilometru augstumā virs Hirosimas, viņi nevarēja nepamanīt...
KODOLIEROČU ATTĪSTĪBA
1939 – 1939. gada oktobrī, īsi pēc Otrā pasaules kara sākuma, ASV prezidents Franklins Rūzvelts saņēma vēstuli no slavenajiem fiziķiem Alberta Einšteina un Leo Silārda. Tajā bija norādīts, ka, izmantojot radioaktīvu vielu kodolu šķelšanu, iespējams izstrādāt ļoti jaudīgas bumbas, un paustas bažas, ka šāda veida ieročus varētu mēģināt radīt nacistiskā Vācija.
1942 – 1942. gada 13. augustā Tenesī štata Oukridžā tika uzsākta projekta Manhattan realizēšana, lai izstrādātu pirmos kodolieročus. Projektā bija iesaistīti vairāk nekā 130 000 zinātnieku, inženieru un strādnieku – ne tikai no ASV, bet arī Lielbritānijas un Kanādas.
1945 – Ņūmeksikas štata Hornada del Muerto tuksnesī 1945. gada 14. jūlijā tika izmēģināts pirmais kodolierocis – 20 kilotonnu jaudīgā no plutonija izgatavotā bumba, kuru projekta dalībnieki nodēvēja par Trinity. Eksplozija bija tik spēcīga, ka uzliesmojums bijis novērojams arī kaimiņu štatos Arizonā un Teksasā. Pēc nepilna mēneša tieši šāda tipa bumba tika nomesta uz Nagasaki.
1945 – jau 1945. gada 25. jūlijā tika pieņemts principiāls lēmums par kodolieroču pielietošanu pret Japānu, ja tā nepiekritīs bezierunu kapitulācijai. 6. augustā uz Hirosimu tika nomesta urāna bumba Mazulis (Little Boy), bet pēc trim dienām plutonija bumbu Resnulis (Fat Man) nometa uz Nagasaki. Tiek lēsts, ka abu pilsētu kodolbombardēšana kopumā prasīja vairāk nekā 220 000 cilvēku dzīvības – daudzi gan mira nevis uzreiz pēc sprādziena, bet vēlāk, staru slimības rezultātā.
1946 – uzzinot par Hirosimas un Nagasaki bombardēšanas traģiskajiem rezultātiem, vairāki zinātnieki, piemēram, Nobela prēmijas laureāts Džozefs Rotblats, aizgāja no Manhetenas projekta, aktīvisti daudzviet pasaulē pieprasīja aizliegt kodolieročus. Šādu ierosinājumu savā pirmajā pieņemtajā rezolūcijā 1964. gada janvārī atbalstīja arī ANO Ģenerālā asambleja.
1949 – Semipalatinskas poligonā (pašlaik – Kazahstānas teritorijā) 1949. gada 29. augustā savu pirmo atombumbu izmēģināja PSRS. Bumbas RDS1 jauda bija aptuveni tāda pati kā Resnulim – 21 kilotonna.
1952 – kodolvalstu klubiņam pievienojās Lielbritānija, kas veica pirmo izmēģinājumu uz nomaļas salas netālu no Austrālijas rietumu krasta. ASV tikmēr veica tehnoloģisku izrāvienu, izmēģinot jaunas klases kodolieročus – ūdeņraža bumbu, kuras jauda ir tūkstošiem reižu lielāka nekā urāna vai plutonija bumbām. Vienā no Māršala salu arhipelāga salām tika izmēģināta Ivy Mike ar 10,4 megatonnu jaudu.
1954 – Bikini atolā Klusajā okeānā ASV izmēģināja savu visu laiku jaudīgāko (15 megatonnu) kodolieroci ar nosaukumu Castle Bravo. Radiācijas dēļ gāja bojā kāda netālu no izmēģinājumu vietas esoša japāņu zvejas kuģa apkalpes loceklis, bet vējš radioaktīvos putekļus izplatīja tālu no atola, liekot uzsākt debates par kodolieroču izmēģinājumu atmosfērā aizliegšanu.
1961 – 1961. gada oktobrī poligonā Novaja zemļa salā PSRS izmēģināja 50 megatonnu bumbu AN602 – pašu jaudīgāko kodolieroci, kāds jebkad uzspridzināts. Eksplozijas uzliesmojums bija novērojams pat 1000 kilometru attālumā. Medijos šo ieroci iedēvēja par Cara bumbu, bet kāda leģenda vēsta, ka tā esot bēdīgi slavenā Kuzjas māte (Kuzjkina matj), kuru PSRS līderis Ņikita Hruščovs kādā niknuma brīdī apsolījis parādīt amerikāņiem, iedzenot izmisumā tulkus, kuriem šis izteikums bija jātulko.
Avots: BBC, Reuters, IBT
