Reizēm pēc kāda savdabīga atgadījuma, neparasta piedzīvojuma mēdzam teikt – vismaz būs ko mazbērniem pastāstīt. Patiesībā ne jau jebkurš no tādiem notikumiem būtu mazbērniem stāstāms, bet lasītājiem pastāstīt gan to var.
Pirmo stāstu atklāj Ansis - aizrautīgs copētājs. Līdz 1. martam viņš cenšas noķert kādu līdaku, bet pēc 1. marta, kad sākas līdaku liegums, pārslēdzas uz Rāznas lielajiem brekšiem. «Pirms diviem gadiem martā uzzināju, ka uz nākamo dienu sarunāts transports, kas aizvedīs uz dziļo sēkli - apmēram divus kilometrus no krasta. Līdzbraucējos pieteicās mans brālis. Bijām pie ezera vēl tumsā un gaidījām solīto transportu. Dzirdam - kaut kas traki rūc, un tad nāca rēcošs zvērs (motosuns - līdzīgs pavieglam sniega mocim ar gumijas kāpurķēdēm) ar vienu lukturi un vilka līdzi palielas plastmasas ragavas, kas līdzinājās vannai. Tas bija zvejnieks, kurš brauca pārbaudīt savus tīklus, un viņš bija tas, kuram jāved mūs... Bijām četri braucēji - viens apsēdās zvejniekam aizmugurē, palikām tajā vannā trijatā kopā ar visām saliktajām uzpariktēm. Maigai liriskai atkāpei - visiem pāri 100 kilogramiem, jau marts, uz ledus visādi nelīdzenumi, ūdens vietām pat 10 centimetri, un tad lielas lāmas, pēc tam - atkal vietām ledus, vietām sniegs uz ledus.
Braucienā laikā mēs tajā vannā mocim aizmugurē kustējāmies kā pulksteņa pendeles. Kāda trešā vai ceturtā sanesuma brīdī apgāzāmies uz sāniem - es apakšā, brālis uzkrita virsū, vēl kastes, urbji. Sagadījās, ka man kaut kur iestrēga kāja, tiku vilkts līdzi motosunim, brālis arī nevarēja atbrīvoties no manis. No ilgās saskares ar ledu pārtrūka mana kombinezona viena bikšu lence, un es pa ledu šļūcu praktiski ar, atvainojiet, pliku dibenu. Cik tālu šļūcām, nezinu. Zinu, ka tikām trīs peļķēs, jo saņēmu trīs aukstas klizmas. Ja kāds to redzētu no malas, kā ar pliku dibenu tieku ūdens pamatīgi šļakstīts, zviegtu līdz nemaņai. Domāju - 100 metrus vismaz noslīdējām, un viena peļķe bija padziļa, paspēju tikai nodomāt - tūlīt atkal būs, un... bija. Kad beidzot apstājāmies, es biju galīgi slapjš. No vienas puses, nāca pamatīgs zviedziens, no otras, zinot, kas varēja būt uz ledus (ledus lauskas, žagari, pudeles, arī sasistas utt.) - prieks, ka bija tikai klizmas un slapjš dibens, bet āda vesela. Visi draudzīgi pasmējāmies, tiesa, man ar slapju dibenu bija kā bija, bet ne pirmo reizi makšķernieks tiek samērcēts. Sakravājām visas uzpariktes atpakaļ, sasēdāmies un atkal uz priekšu, tikai vairs nebraucām tik ātri. Jāpiebilst, ka ar lomu bija tā, kā ļoti bieži - zivis ķeras tikai vakar un rīt vai pretējā krastā, bet zupai sanāca.»
Otrs stāsts ir no tiem, ko var stāstīt mazbērniem. Tas nav tik dinamisku notikumu un humora bagāts kā pirmais, bet varētu patikt, jo ļauj iejusties senākos laikos tik ierastā lauku cilvēku ikdienas - ganu gaitu rīta - noskaņā. Stāstītājs Pēteris ganu gaitās sāka doties 1950. gadā, dzīvodams pie vecāsmātes. «Ir kluss, agrs vasaras rīts, pļavā aprasojusī zāle zemajā rīta saulē spīd kā ūdens spoguļa virsma. Vecāmāte, kuru es saucu par mammu, klusi rāpjas pa koka kāpnītēm uz siena pantu rijā tā, lai neuzmodinātu manus onkuļus (izklausās nopietni, bet viņi ir vēl puikas), lai modinātu ganiņu dzīt aitas ganībās. «Celies, dēliņ, augšā, jau saulīte uzlēkusi, laiks doties ganos.» Puika, acis berzēdams, šļūc no panta lejā, lai ātri ieturētu brokastis ar svaiga piena glāzi un vakar vecāsmātes ceptajām, bezgala garšīgajām magoņmaizītēm un lai paņemtu dienai līdzi kādu pusdienas maizīti, ko mamma (vecāmāte) bija ielikusi pašas šūtajā, uz pleca karināmā drēbju maisiņā. Arī Duksis, mans labākais draugs, asti luncinādams, steidzināja doties ganos.
Kurš ir izjutis vēso rasotās zāles pieskārienu basajām kājām, tas to neaizmirsīs visu mūžu. Tāda savāda, veldzējoša sajūta, kad pēdas slīd pa rasoto zāli, tas vēsums, kas pamodina tavu prātu, un sāc aptvert realitāti. Duksis sparīgi metas vadīt baru uz tālākajām, pie Dzirnupītes pieguļošām pļavām, man tikai jāspēj tikt līdzi aitu baram, kura galvgalī ir barvedis - auns Frīdis. Tas zināja veiksmīgi aizvest savus padotos līdz mērķim. Man nebija jābaidās par to, ka aitas varētu tikt pāri upītei otrā krastā, jo tajā vietā upīte bija aitām par dziļu. Otrpus pļavai bija egļu sils, kurā aitas dzīdams neiedzītu. Bailes bija tikai par vilkiem, to nu tajos gados netrūka. Visādi baisi nostāsti par tikšanos ar pelēčiem bija nonākuši arī līdz manām ausīm, it sevišķi ziemas vakaros, kad no Cēsīm atbrauca Sīmaņi pie vecātēva pēc tabakas un, sēžot uz siltā, no akmens veidotā mūrīša, tika stāstīti visādi šausmu stāsti. Stāstīto vēl vairāk baisu padarīja skala gaismas ēnas, kuras manā iztēlē vienmēr rosināja bailes. Man bija uzdevums sekot līdzi, lai laikus nomainītu izdegušo skalu pret jaunu.
Atgriežoties pie gana gaitu stāsta, redzam, ka saulīte ir jau pakāpusies krietni pār koku galotnēm un rasa vairs neatsvaidzina prātu, aitiņas mierīgi ganās, tās uzrauga acīgais Duksis, lai kāds atsevišķs bariņš neiet neceļos. Nu ir laiks nodoties paša izgudrotām vai onkuļu mācītām elementārām spēlītēm. Rotaļlietu man nebija. Atceros, ka onkulis bija stāstījis, ka man esot no Rīgas radiem ticis dāvināts koka zirdziņš uz ritentiņiem, aiz aukliņas velkams, bet esot aizkritis aiz vecu dēļu kaudzes un neesot dabūjams. Es taču «pārraku» visu veco dēļu kaudzi, cik man bija spēkos, meklēdams zirdziņu. Nezinu, vai stāsts par zirdziņu bija patiess, vai onkulis vienkārši par mani pasmējās. Viņam jau arī tie gadiņi bija tikai padsmit...
Saulīte silda, mierīga diena, debesīs balti jēriņi klusi peld, atgūlies zālē, fantazēju, kas tur, augšā, aiz mākoņa maliņas varētu būt.... Nebūtu slikti sēdēt uz tā, lūk, mākonīša un vērot pasauli. Onkulis teica, ka zeme esot apaļa. Kā tas var būt, ka es guļu zālē un nekur neveļos? Mājās valda apjukums un neziņa. Aitas pārnākušas mājās, bet puika nav. Bailes par puiku tāpēc, ka patika iet uz upīti zivis skatīties, bet tur vietām ir stāvi, smilšaini krasti, uz kuru malas stāvot varēja iebrukt upē. Kur lai meklē? Duksis lēkā vecaimātei un vectēvam apkārt, it kā aicinādams doties ceļā. Neko darīt, jāseko viņam līdzi, varbūt viņš palīdzēs puiku atrast?
No siltās saulītes noguris, agrā rītā modināts, puika Dzirnupītes krastā nu jau patiešām aizsnaudies, rokas zem vaiga licis, saldi sapņo par to, kas notiek aiz mākoņa maliņas...»
Smieklīgu un kuriozu pieredzi var uzzināt, aprunājoties ar paziņām par interesantiem atradumiem vai pazaudētām lietām. Sākot ar to, ka gadījies pazaudēt pavisam sīkas vai lētas lietas - pa ceļam no veikala uz mājām pamanās pazaudēt kādu iepirkumu vai randiņā saņemtu rozi. Kāds bērnībā ziemā sniegā atradis piecus rubļus, kuros ietītas kapeikas, un mājās vecāki paskaidrojuši, ka tolaik tieši tik maksājis puslitrs šņabīša. Senāk bērniem bija tāda izprieca - piesiet maciņu diegā, nolikt ietves malā un lūrēt, kas nu būs. Kā kāds grābj, tā vilkt aiz diega.
Gadās kaut ko pazaudēt un pēc tam atrast, tikai pavisam negaidītā vietā vai arī.... tajā pašā, kur lieta visu laiku atradusies, tikai netika pamanīta: «Pazuda auto atslēgas, izmeklēta visa apkārtne, par lielu naudu izgatavots dublikāts, tad atradās somā aiz oderes.» «Pie kases veikalā, kad jāmaksā, pazuda maks. Atradās padusē iespiests.» «Ar ieslēgtu lukturīti meklēju, kur palicis telefons. Izrādās, ka lukturītis ieslēgts tai pašā meklējamajā priekšmetā, kas man jau rokās.» «Pazaudēju ļoti mīļu gredzenu, kā pašai likās, stūķējot maisā nopļauto zāli. Izbirdināju maisu, pārlasīju gandrīz pa zālītei - nekā. Mistiskā kārtā atradās pēc pāris dienām kartupeļu spainī, kuram pat tuvumā nebiju bijusi.» «Pazaudēju maku vienā veikalā, pēc septiņām dienām man piezvanīja, ka veikalā atradies maks, BET citā - veikalā, kurā nekad vēl nebiju bijusi.»
Patīkamu pārsteigumu sagādā atrastās lietas, par kurām pat nebija zināms, ka tās pazudušas, piemēram, jakas kabatās atrodamā naudiņa vai grāmatā, kas gadiem nav vērta vaļā, atrasta liela naudaszīme; somiņā, kas skapī pāris gadus nostāvējusi, atrastie 20 eiro vai, pārkārtojot dokumentu plauktu, atrastie 100 eiro - dāvana, kas saņemta pirms vairākiem gadiem. Dažreiz lietas tiek atrastas tieši īstajā brīdī: «Zelta ķēdīti atradu vietā, kuru apmeklēju apstākļu sakritības dēļ. Bet varbūt tā bija likumsakarība - par ķēdīti lombardā dabūju ap 75 eiro, un tajā brīdī tie bija ļoti nozīmīgi.» «Brīdī, kad makā bija atlikuši daži lati un līdz algai vēl laiciņš jāpagaida, liftā tika atrasti salocīti 100 lati.»
Gadās pavisam muļķīgas zudības: «Nejauši sarāvu zelta ķēdīti. Lai tā nepazustu, ietinu salvetē un ieliku bikšu kabatā. Ko dara ar kabatā saburzītām salvetēm? Tās vienkārši izmet.» «Acīs liekamo lēcu kastīti neatradu, atrodu tukšu sērkociņu kastīti, ielieku cietās lēcas un atstāju uz spoguļa. Otrā rītā meklēju - nav. Izrādās, tēvam uznākusi kārtības mānija - nokurinājis visas tukšās kastītes.»
Divi stāsti pelnījuši plašāku izklāstu. Pirmais no tiem: «Paziņa pazaudēja savu mammu, no laukiem ciemos iebraukušu. Kā jau solīdu dāmu, daudzstāvenes septītajā stāvā rūpīgi palaida liftā, bet pats, ideju, nodomu un enerģijas pilns, nolēma nesties lejā pa kāpnēm, lai mammu sagaidītu lejā, izkāpjot no lifta. Noskrēja veikli un aši un kā cilvēks, kas pilsētas dzīvoklī ikdienā mīt viens pats, automātiski aizjoza uz tramvaju. Par pazaudēto mammu atcerējās tikai vēlāk. Tas gadījās laikos, kad visiem vēl mobilo telefonu nebija, un mammulim sanāca pusotra stunda dziļas neizpratnes.»
Vienreizējas izjūtas var piedzīvot, iznākot no veikala, atslēdzot auto, iekāpjot un saprotot, ka esi apzagta - pazuduši visi mašīnā jau ievietotie pirkumi. Pēc pirmā šoka nākamais - jāsecina, ka toties ir nākušas klāt svešas lietas, turklāt zagļi pat iztīrījuši mašīnu. Pēc tam, apjukumā un neziņā brīdi pagrozoties, saproti, ka tava mašīna stāv blakus un esi atslēgusi un iekāpusi svešā.
