«Kamēr pasaulē notiek briesmu lietas, kamēr viena vājprātīga cilvēka dēļ mēs visi esam bezdibeņa malā, nekādas svinības man nav prātā,» saka aktrise Gunta Virkava. 28. janvārī viņai bija dzimšanas diena.
«Esmu laimīga, ka 2022. gads ir pagājis, jo ne tikai pasaulei, bet arī man personīgi tas bija diezgan pasmags,» saka jubilāre, atklājot, ka mājas sētnieka neizdarības dēļ viņa bija guvusi nopietnu slidenā laika traumu. «Es biju izturējusi kastingu, ieguvusi vienu no galvenajām lomām ukraiņu seriālā - drāmā «Apsūdzēti mīlestībā», un nu man bija traumēta potīte… Mēnesi filmējos ar ģipsi, jo seriāla režisors Nikolajs Peļihovs teica, ka nekādā gadījumā negrib no manis atteikties, un tas bija ļoti tīkami. Arī seriāla radošā komanda bija ļoti pretimnākoša, režisors - mierīgs un nosvērts, viņš mēdza pienākt un pateikt, ka «šī epizode bija vienkārši lieliska». Režisori reti kad tā uzsit uz pleca, uzmundrina, bet tas ir ļoti patīkami un motivē radoši neapstāties,» atzīst skatītāju mīlētā aktrise. Gunta stāsta, ka trīs mēnešu laikā tika nofilmētas 16 sērijas un tas nebija viegli, jo īpaši pēdējais mēnesis, kas bija ļoti intensīvs, bija daudz nakts filmēšanas. «Es strādāju ar pilnu atdevi un ar savu godīgo darbu esmu devusi arī savu artavu ukraiņu atbalstam.»
Aktrise stāsta, ka jaunais seriāls, kas «Go3» būs skatāms šajā pavasarī un vasaras beigās arī kanālā TV3, būs emocionāls stāstījums par smagiem likteņiem, sarežģītiem raksturiem un ceļojumu pa mīlestības līkločiem. «Es esmu biznesa sieviete, kura grib saturēt kopā ģimeni un kurai visu dzīvi ir vajadzējis strādāt, cīnīties un būt ļoti stiprai. Un tas, ka es esmu Anna, savas mammas vārda māsa, ir ļoti īpatnēja sakritība…»
Gunta cer, ka 2023. gads nesīs cilvēcei mieru, vairāk pozitīvisma un prieka. «Arī manā dzīvē, iespējams, būs ļoti lielas pārmaiņas, par ko gan sīkāk neko vēl negribu stāstīt. Palikt Latvijā vai nē? Tāds ir lielais jautājums…» Šajā svētku reizē viņa sev un visiem mums gribētu novēlēt palikt cilvēkiem. Bet jubilārei novēliet izturību, saglabāt ticību labajam un nenokļūt aizmirstībā. «Jo kļūstu dzīves pieredzējušāka, jo neko lielu vairs nevajag. Ir liels darbs jau dzīvē izdarīts, ir ļoti daudz skaistu lomu nospēlēts, tāpēc es ar prieku teiktu «jā», ja nāktu arī kāda neliela skaista loma. Jo, lai cilvēks nenovecotu, ir svarīgi kaut ko jaunu mācīties, burzīt smadzenes, kustēties, darboties, būt starp cilvēkiem. Es nevaru dzīvot vienatnē un klusumā, man vajag būt cilvēkos, bet tiešām labos un īstos cilvēkos.»
