Pirmdiena, 29.aprīlis

redeem Laine, Raimonds, Vilnis

arrow_right_alt Viedokļi

Fardon freilen un citi ērmi

© F64

Jau atkal sākas! Nu cik var? Jaunā valdība nav vēl pat desmit dienas nodzīvojusi, bet Māra Kučinska kritiķi jau apcer viņa vājās angļu valodas zināšanas. Es saprotu, katram ir savas politiskās simpātijas un antipātijas, kuras mums ir brīv paust, kā nu vien demokrātiskā valstī ienāk prātā. Tomēr man šie angļu valodas «lietpratēji» ar saviem pātariem atgādina bērnībā dzirdētu iereibušu pieaugušo plātīšanos par to, ka šie protot runāt krieviski tā, ka pat Maskavā nevarot pateikt, ka runātājs neesot krievs. Tagad viņi bliež angliski gluži kā Šekspīrs. Vēl agrāk viņi skaidrā vācu valodā labāk par pašu Gētes kungu, gluži kā klasiskais Mērnieku laiku personāžs Švauksts, prata akcentēti skaidri pateikt «fardon freilen».

Interesanti, ko tad īsti šiem pseidolingvistiem vajag – kārtību valstī vai labu angļu valodu? Manuprāt, Ministru prezidents varētu nerunāt angliski vispār, galvenais, lai valstī būtu attīstība un labklājība. Turklāt – no kurienes tad tiek ņemts, ka visi Eiropas premjeri tik brīvi runā angliski? Toreiz, kad atklāja Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu Latvijas Nacionālajā operā, labi varēja dzirdēt, ka nemaz jau nu tik perfekti ar šo lietu nav. Bija tur arī kādas valsts vadītājs, kurš no uztraukuma drusku izgāzās. Nu un? Un kāpēc vispār par to vajadzētu uztraukties – man tīri labi patiktu, ja manas valsts politiķi laiku pa laikam atļautos nest latviešu valodu pasaulē un pateikt šajā lielajā valodu upē kaut dažus vārdus manā valodā.

Tas, ko mēs darām, tas, ko dara interneta troļļi – mēs ieprogrammējam paši sevi uz haosu, vispārēju idiotiju un sliktu dzīvi. Mums nekas nav labi. Valdība stulba, deputāti vājprātīgi, ierēdņi pērkami, bet mēs paši nu gluži kā romantiskais dumpinieku vadonis baltā kreklā naktī kraujas malā augstu kalnos sakrustotām rokām vērojam Eiropas bojāeju, kas mirst jau gadus simt piecdesmit. Šīs gleznas nosaukums varētu būt «Visapkārt vieni zemiski kretīni, un es viens te tā skaisti ciešu». Vai nav absurds? Nav taču tādas klints, uz kuras noslēpties no pasaules – vai nu valsti sakārtosim mēs visi kopā, uzrotot piedurknes un uzvelkot darba apģērbu, vai arī to nesakārtos neviens. Ja nu varbūt vienīgi kāds naturalizēts sīriešu bēglis, kam apniks šī nebeidzamā latviešu paššaustīšanās.

Šonedēļ sākusies jau atkal jauna ēra sabiedriskās televīzijas plosīšanā. Tā vien šķiet, daudzas lietas, pie kurām bija pierasts pēdējos gados, no LTV ekrāniem izdzisīs visai drīz. Interneta portāli daudz ņemas arī par sīkākām niansēm – informācija par to, ka Andrejs Mamikins tiesājas ar savu bijušo TV kanālu, kura lielākā zvaigzne viņš nenoliedzami bija, pat ja arī reizēm eleganti izņirgājās par latvisko pastaliņošanu, pati par sevi nepārsteidza – vai nu mazums šādu precedentu. Apgalvojums, ka šis kanāls ar savu stāru nebija noslēdzis pat autorlīgumu – gan šķiet sirsnīgs. Tāpat kā pietiek.com rakstītais par nožēlojamo Skuteļa kunga atalgojumu. Ja šādi turpināsies, var paredzēt, ka pēc gadiem desmit Latvijā populāra būs ziedojumu kustība – sametiet bijušajai TV zvaigznei. Tā gan pagaidām ir gaišā nākotne, bet tā pienāks.

Šodien, šeit un tagad latvieši brīvajā Latvijā aizgūtnēm ecējas par Okupācijas muzeja piebūvi. Vieni ir sašutuši, ka atradies kāds, kuram nepatīk ģeniālā Birkerta projekts – jūs ko, esat pret to, ka latviešiem beidzot ir jāizstāsta savs ciešanu stāsts un to var izdarīt tikai Vecrīgā pie Rātslaukuma. Kādas vēl tur Stūra mājas! Otri smejas – kamēr jūs tur centrā žēli vaimanāsiet, uzvarētāji turpat pāri Daugavai uz priekšu pie sava pieminekļa dzers šņabīti un lepni svinēs uzvaru. Trešie klusi piebilst, ka Birkerta dāvinājums ir vienkārši neētisks. Visur pasaulē ceļot līdzīgas nozīmes ēkas par sabiedrības naudu, notiekot konkursi, kuros izvēloties labāko projektu, nevis voluntāri pieņemot par labāko uz salvetītes uzšņāptu skicīti.

Notiekošais atgādina antīkās pasaules mītu par Hēru, Afrodīti un Atēnu, kuras sastrīdējās, nespējot sadalīt ābolu, kurš tika veltīts visskaistākajai. Lai ko arī lēma Parīds, te nu arī bija kārtīgs «fardon freilen», sākās karš, un krita Troja. Interesanti, kāds būs šī principiālā latviešu strīda rezultāts, kurā taču neviens nekad nepiekāpsies. Žēl Trojas, protams!