Sestdien notikušajā Pilsoniskās savienības kongresā par partijas valdes priekšsēdētāju bezalternatīvās vēlēšanās tika ievēlēts Ģirts Valdis Kristovskis. Kurš gan cits? Līderis nosaka organizācijas būtību. Kas pēc aicinājuma un pirms darbošanās politikā ir Kristovskis? Dzejnieks. Ļoti latviskas profesijas pārstāvis. Un cilvēki ar dzejisku domāšanu tika savēlēti partijas valdē.
Lai gan partijas vēlēšanu kampaņas vadītājs Arvils Ašeradens savā runā norādīja, ka vēlētājus visvairāk uztrauc tieši ekonomiskas dabas jautājumi, partijas valdē netika izvirzīts neviens, kurš savā kandidāta uzrunā izteiktu vēlmi darboties ekonomikas jomā. Viens pēc otra tribīnē kāpa pretendenti uz vietu valdē un neko vairāk kā gatavību aizstāvēt nacionālās, nacionālkonservatīvās vai kādas citas tikpat vispārīgas vērtības nepiedāvāja. Izņemot pašu Ašeradenu, kurš pēc savas mentalitātes uzkrītoši krīt ārā no partijas kopainas. Ašeradena uzstāšanās maniere, pat intonācija krasi atšķiras no citu PS biedru runas stila, un tā būtu daudz iederīgāka Tautas partijas vai LPP/LC vidē. Lietišķa, racionāla, bez dzejiskiem izskaistinājumiem. Acīmredzot partija pati jūt, kur ir tās vājākā vietā, jo ne velti Kristovskis pirms valdes vēlēšanām īpaši uzsvēra, ka valdē vēlētos redzēt tieši Ašeradenu. Viņš nosauca virkni uzvārdu, par kuriem aicināja delegātus balsot, bet Ašeradenu izcēla vēl atsevišķi kā pašu neaizvietojamāko kadru.
Ekonomiskās domas trūkumu partija centās aizlāpīt ar tautsaimniecībai veltītu rakstu krājumu Pārraut sastingumu, kas tika izdalīts katram kongresa delegātam un viesim. Pārskatot šo krājumu, jāatzīst, ka tas ir viens no labākajiem pēdējā laikā izdotajiem materiāliem par Latvijas ekonomiskajām problēmām. Cits jautājums, vai dzejiskā domāšana, kas dominē PS vidē, ir spējīga šīs ekonomiskās atziņas saprast un īstenot?
Salīdzinot ar februārī notikušo PS kongresu, sestdien notikušais atstāja krietni labāku iespaidu. Partijas vadītāju uzrunas bija daudz lietišķākas, racionālākas, bez lieka patosa. Tiesa, Kristovskis joprojām nav atbrīvojies no vēlmes lielu savas uzrunas daļu veltīt Šlesera un Šķēles kritikai. Iespējams, traucē kaut kādi kompleksi, kurus Kristovskis gan bija saskatījis tieši minēto kungu uzvedībā. No programmatiskajām nostādnēm Kristovska runā jāatzīmē viņam neraksturīgā frāze "Mēs gribam labas un saprātīgas attiecības ar Krieviju".
Kristovska piedāvātā vēlēšanu devīze skan – temps, vilkme, jauda. Vienā vārdā – raķete. Lai sauklis būtu veiksmīgs, tā saturiskajai jēgai jāsakrīt ar saukļa izteicēja būtību. Kristovska piedāvātais sauklis drīzāk raksturo nevis to, kas ir, bet to, ko pats Kristovskis gribētu redzēt, bet kā patiesībā nav. Tieši tempa, vilkmes un jaudas trūkums ir partijas lielākais defekts. Ar runām vien lauku neaparsi. Sandras Kalnietes runa kongresā varētu pretendēt uz šā gada pirmās puses literāri spožākās politiskās runas titulu, bet ko dod spilgti runātāji, ja no darītājiem partijā izceļas vien Ašeradens.
Lai cik literāri spoža būtu Kalnietes runa, tā noteikti varētu nepatikt partijas Jaunais laiks biedriem. Kalniete nediplomātiski tieši uzsvēra, ka priekšvēlēšanu apvienības Vienotība kodols ir tieši Pilsoniskā savienība un Vienotībai pēc vēlēšanām jāpārtop par vienotu partiju uz Pilsoniskās savienības bāzes. Arī Kristovskis lika manīt, ka partija ir gandrīz vai upurējusies vispārības labā un piekritusi apvienoties ar citiem politiskajiem spēkiem vienā sarakstā, lai gan ar tikpat labiem panākumiem vai vēl labākiem varētu startēt viena pati.
Ja Kristovska runā par jaunumu var uzskatīt racionālo toni, pieminot Krieviju, tad Kalnietes runā izskanēja līdz šim nedzirdēts samiernieciskums attiecībās ar tā dēvētajām oligarhu partijām. Kalniete par galveno uzdevumu pēc vēlēšanām nosauca Saskaņas nepielaišanu pie valdības stūres. Ņemot vērā, ka Vienotībai nav izredžu savākt vairāk kā 50% balsu, tad sabiedrotie būšot jāmeklē starp politiskajiem konkurentiem. PS ar Saskaņu nekonkurē. Abām šīm partijām elektorāts tikpat kā nepārklājas. Galvenie konkurenti ir AŠ kvadrātā un ZZS, ar kuriem pēc vēlēšanām būs jāvienojas un jāveido plaša nacionālā koalīcija, lai pie varas nepielaistu Saskaņu. Tā kā viens no agrākajiem PS propagandas jājamzirdziņiem ir bijis tieši cīņa pret ļaunajiem oligarhiem, tad pagaidām grūti teikt, vai šī retorikas maiņa ir vienīgi pašas Kalnietes viedoklis vai arī stratēģiskais uzstādījums visai Vienotības kampaņai? Kuluāros pat izskanēja versija, ka ir noticis kāds darījums, kuru Kalniete formulēja – laiks norakt kara cirvi. Visiem jāapsēžas pie kopīgā Latvijas galda.
