Izskatās, ka Latvijas iekšējās devalvācijas politikai tūdaļ būs jāsaskaras ar, iespējams, visgrūtāko pabaudījumu ekonomiskās krīzes laikā.
Kā būs iespējams turpināt valsts sektorā strādājošo algu samazinājumu, ja globāliem un vietējiem spekulantiem izdosies uzskrūvēt pārtikas cenas 2008. gada līmenī, ja piepildīsies Citadele Asset Management Tirgus analīzes daļas vadītāja Zigurda Vaikuļa nozarei.lv izteiktās prognozes par 30% pārtikas cenu pieaugumu?
Nav grūti izskaitļot ekonomisko efektu, ko radīs šāda mēroga cenu izmaiņas. Vietējā tirgū tas dos biznesam tikpat skarbu triecienu kā kredītu izsniegšanas apturēšana 2008. gada beigās. Valdības gaidāmā atbilde uz pārtikas cenu pieaugumu būs vienveidīga. Tā būs kārtējā roku plātīšana un stāsti par globālo tirgu, kuru mēs nevaram ietekmēt.
Protams, Latvijas valdībai nav resursu un tā nevar ietekmēt globālo tirgu. Nav jācenšas to darīt. Valdībai ir jāveic pasākumi, stabilizējot vietējo tirgu un vietējo ražošanu. Vietējai lauksaimniecības ražošanai ir izputinoši periodi, kad lauksaimniecības preču iepirkuma cenas noslīd pārāk zemu. Zemas piena vai graudu iepirkuma cenas var izraisīt lauksaimnieku izputēšanu vai atteikšanos no ražošanas vispār, īpaši tad, ja ir iespējams pārtikt no ES naudas par nestrādāšanu. Tas savukārt veidos apstākļus preču iztrūkumam nākamajos gados, īpaši neražas gadījumā. Preču un izejvielu trūkums veicinās cenu kāpumu, bet straujš cenu kāpums pārtikai laikā, kad valstī ir bezdarbs un valdība iecerējusi vēl mazināt algas, būs katastrofāls trieciens pa dzīves līmeni.
Tagad par globālajiem tirgiem.
Latvijas cilvēkiem ir jāsaprot fundamentāla patiesība. Tas, ko finanšu algotņi dēvē par globālo tirgu, nemaz nav tirgus šā vārda klasiskajā izpratnē, kad cenas nonāk līdzsvarā, konkurējot savā starpā miljoniem pārdevēju, bet miljoniem pircēju pieņemot sev visizdevīgāko lēmumu. Globālajos tirgos cena ne vienmēr ir pircēju un pārdevēju konkurences cīņas rezultāts. Nē! Globālo tirgu cenas diktē nevis konkurence, bet daudzos gadījumos tirgus virzienu, cenu utt. nosaka tie, kas pārvalda globālos finanšu resursus. Globālie spēlētāji, kas pārvalda planētas finanšu resursus, var sašūpot jebkuru tirgu jebkurā brīdī. Ar ļoti lieliem finanšu resursiem var uzpirkt un uzkrāt preces, pēc tam prognozējot, ka drīz būs šo preču iztrūkums, un tad, cenām pakāpjoties, sākt pārdot uzkrātos krājumus utt. Tieši tā arī pelna globālie finanšu spekulanti. Ja normāli 2010. gada neraža mainītu cenu līdzsvaru par dažiem procentiem, tad globālo finanšu turētāji, sašūpojot laivu kā 2008. gadā, var panākt 30% kāpumu.
Tā kā ir zināms mehānisms, kā notiek spekulācijas, valdībām ir jādod atbilde uz šādu mazas valstis izputinošu finanšu politiku.
Nav tā, ka valsts vara neko nevar un ir valdībai ir tikai, nomaļus stāvot, jānoskatās, kā globālie spekulanti un spekulatīvo finanšu turētāji ar savām mahinācijām izputina tautas un valstis.
Valsts pienākums ir pasargāt savus iedzīvotājus, savus lauksaimniekus no izputēšanas. Ja cenu svārstības var izputināt ļaudis vai lauksaimniekus, tad valdībai ir jāiejaucas tirgū (īpaši tāpēc, ka tas nav tirgus, kas nodrošina efektivitāti un konkurenci, bet par tirgu tiek dēvētas globālo finanšu spekulantu superpeļņas gūšanas metodes). Tirgus stabilizācija ir, iepērkot, piemēram, graudus, kad to cena noslīd zem pašizmaksas sliekšņa. Tieši tā kā lielie tirgus ekonomikas teorētiķi no Latvijas Bankas uzpērk latus, ja to vērtība tuvojas 1% robežai no fiksētā kursa. Latvijā ne tikai globālie spekulanti, bet vietējie vampīri – pārstrādātāji, kas iekūlušies parādos ar nekustamo īpašumu spekulācijām – gatavi izputināt zemniekus, iepērkot lauksaimniecības produkciju par vairāk nekā divreiz zemākām cenām nekā kaimiņvalstīs. Valsts nedrīkst pieļaut, ka tiek izputināti zemnieki, lai neveiksmīgie developeri samaksātu kredītus bankām. Valstij ir jāveic intervences un jāizveido preču krājumi, kad spekulanti cenas dzen lejup. Valstij ir jāveic pretējs process un krājumi ir jārealizē, laikā, kad globālie spekulanti sāk celt cenas pārtikas precēm. Tikai tad nav jāpārdod graudi, kurus uzpircēji tūdaļ pat pārdos tālāk starptautiskajos tirgos, bet jāpasūta graudu pārstrāde un jāpiegādā tirgum jau pārstrādāta produkcija, kas stabilizēs cenas maizei un miltiem.
