Nacionālā apvienība Visu Latvijai!-TB/LNNK Saeimā ir ieguvusi astoņus mandātus, kas nav devis iespēju iekļauties valdošajā koalīcijā. Taču arī raudāt nav pamata, jo, lai arī pie lielās siles viņus nelaida, gan jau ka nacionālkonservatīvo jaunajiem līderiem – Raivim Dzintaram, Imantam Parādniekam un citiem – ir gluži labi iepaticies tērpties tautas priekšstāvja drānās, parādīties televīzijas zilajos ekrānos, regulāri saņemt deputāta algu un tas, ka viņus uzrunā par kungiem.
Arī no opozīcijas pozīcijām ir iespējas šādus tādus likumu punktus un komatus palobēt. Ar vārdu sakot, nemaz tik slikta dzīve nav.
Vislatvīgajie tēvzemieši saprot, ka, lai pašreizējais deputātu gods nākotnē neizčib kā pagājībā aizgājuši sapņaini labie laiki, ir jāturpina rosīties – laiku pa laikam jāatgādina elektorātam, ka nacionālā apvienība pastāv un pilnā sparā pilda savu programmu un solījumus. Tā sadaļa, kur ekonomika, nacionālajai apvienībai nav ar plašu viedu ekonomistu plejādi pārstāvēta – vienīgais ekonomikas gudrinieks Roberts Zīle savas dienas vada tālu no dzimtenes – Briselē. Tāpat arī neatrašanās koalīcijā nedod iespēju sist sev pie krūts un rādīt, ka, mēs, lūk, to un to esam veikuši.
Līdz ar to nekas cits neatliek, kā vilkt no kumodes ārā kaut ko nacionālradikālu – ar prievītēm, ugunskrustiem un lāpām. Apvienību nemulsina, ka pašreizējā laikmeta nogrieznī patiesībā nav tādu asu etniski lingvistisku problēmu, kas latvju tautai liktu pārāk satraukties par krievu nākšanu. Ir fiskālas problēmas valstij un naudiskas problēmas cilvēkiem, kas savukārt rada demogrāfiskas problēmas tautai un depopulācijas problēmas teritorijai. Tomēr, lai arī nav problēmas un nav ienaidnieka, tad problēmu var izdomāt, bet ienaidniekus sarunāt: «Mēs uzbruksim jums, un jūs tad nāciet mums pretī.»
11. maijā sāksies Visu Latvijai! TB/LNNK rosinātā parakstu vākšana par grozījumiem Satversmē. Likumprojekts paredz Satversmes 112. pantu papildināt ar nosacījumu, ka valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību valsts valodā, kā arī ierosina pārejas noteikumu, nosakot, ka ar 2012. gada 1. septembri visās valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, sākot ar pirmo klasi, mācības notiek valsts valodā. Likumprojekts Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē tiks iesniegts Saeimā, ja to atbalstīs ne mazāk kā viena desmitā daļa no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo pilsoņu skaita jeb vismaz 153 232 vēlētāji. Ja Saeima vēlētāju iesniegto Satversmes grozījumu projektu pieņems bez satura labojumiem, tas stāsies spēkā. Ja Saeima to noraidīs vai grozīs, būs jārīko tautas nobalsošana, kas izmaksātu pāris miljonus latu.
Štrunts par tiem latiem, jo demokrātija ir dārgs prieks, un neba nabadzības dēļ būtu jāatsakās no tautas tiesībām paust savu kvēlo vārdu. Viss ir pareizi arī ar Raivi Dzintaru – viņš taču pirms vēlēšanām solīja, ka cīnīsies par latviešu valodu. Nu, lūk, viņš savu solījumu pilda.
Bet nelaime ir tā, ka šādu Satversmes grozījumu iesniegšana ir apzināti provokatīva – tas pats, kas staigāt ar iedegtu sērkociņu gar vaļējām benzīna mucām. Un provokācija jau ir nostrādājusi – dabiski, ka pretējā radikālajā spektra daļā lindermaņi un osipovieši ir sapratuši dzintariešu un parādnieku aktivitātes kā starta šāvienu savām tādām pašām aktivitātēm – tikai ar pretējo zīmi: ir jau savākti 10 000 parakstu par krievu valodu kā otru valsts valodu, un tā vien skaties, ka beigās būs divi referendumi. Ļaudis tad sabīsies, ka viņu valodai radušies kādi draudi, un skries pie urnām.
To, ko grib osipoviešu referendums, labāk vispār netulkot, bet pieņemsim, ka jau ir izdevies dzintariešu referendums un Satversmē ierakstīti attiecīgie grozījumi. Ko tad īsti tauta gribēja pateikt? Iznāk, ka tauta tad būs gribējusi pateikt apmēram tā: «Es esmu tik šausmīgi nabadzīga, ka nevaru atļauties nodrošināt izglītību krievu bērniem krievu valodā. Mani neuztrauc reālās izglītības jomas problēmas – tas, vai tur kāds bērns apmeklē skolu vai nē, un, ja bērns nemācās latviešu valodā, lai tad nemācās nemaz. Es gribu mazajiem krieveļiem piespiest mācīties latviski neatkarīgi no tā, vai viņi to grib, vai nē. Es to gribu tāpēc, ka gribu atriebties pirmklasniekiem par to, ko latvju zemei nodarījis Brežņevs, Hruščovs, Staļins, Pēteris I un Jānis Bargais. Es to rakstu savā Satversmē tāpēc, ka šeit ir Latvija, šeit ir Gaujmala, šeit ir mūsu tēvu zemīte, tāpēc es te varu darīt visu, kā man iepatīkas, un ne ar ko nerēķināties.»
Var, protams, ne ar ko nerēķināties, bet tad nebrīnīsimies par pretreakciju un pieaugošu Latvijai nelojālu pilsoņu un nepilsoņu skaitu.
Bet Latvijas nacionālradikālie spēki varēja nesatraukties par to, ka nākamībā varētu palikt bez darba. Tirgus ekonomikā krīzes mijas ar uzplaukumiem, un agrāk vai vēlāk sāksies attīstība. Tad depopulētajai Latvijai vajadzēs darba rokas. Jo augstāks būs dzīves līmenis Latvijā, jo vairāk šeit ieradīsies ļaužu no Pakistānas, Lībijas, Sudānas, Nigērijas, Indijas, Bangladešas, Haiti, Ķīnas. Būs arī no Albānijas un būs Rumānijas čigāni. Ak, kas tās būs par neaptveramām iespējām kurināt fobijas un rīkot referendumus!
