Pēc ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera lūguma valdība šonedēļ vēl par mēnesi pagarināja termiņu, kādā Kalnmeiera vadītajai komisijai jāsniedz atzinums par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja Normunda Vilnīša atbilstību amatam. Iegansts, kāpēc termiņš jāpagarina, esot kādi jaunatklāti apstākļi, kuri vēl jāizvērtē komisijas sēdē.
Īstie iemesli, kāpēc komisija nevar saņemties pateikt verdiktu, gan jāmeklē kaut kur citur.
Vilnīša konflikts ar saviem apakšniekiem Jutu Strīķi un tagad no amata jau atbrīvoto Alvi Vilku nav vis kāds parasts priekšnieka un padoto kašķis, bet politiska cīņa, kurā dzinējspēks ir partiju apvienība Vienotība, kas visiem spēkiem cenšas iekarot lielāku varas laukumu kontrolē pār dažādām represīvajām struktūrām.
Vilnītis, kas amatu ieguva, izturot konkursu, un nomainīja partijas ielikteni Alekseju Loskutovu, Vienotībai nav savējais. Tas, kurš nav ar mums, ir pret mums, tāpēc partijas propaganda (Nekā personīga, Ir u.c.) ir ilgstoši un intensīvi centusies KNAB priekšnieku dēmonizēt – iestāstīt publikai, cik viņš šausmīgs, ar spalvainu muguru un pats
koruptants.
Taču komisijai, kuras sastāvā ir arī juristi, nepietiek ar sadomātiem nostāstiem par to, kā Vilnītis pludinājis informāciju vai pavēlējis Strīķei un Vilkam nesankcionēti noklausīties politiķus. Nepietiek arī ar milzīgo blāķi sūdzību, ko sacerējuši aizvainotie apakšnieki. Vajag īstus faktus, kaut vai vienu faktu, ar pietiekamu pamatu, lai varētu atviegloti nopūsties un aplaimot premjeru Valdi Dombrovski ar pozitīvu atzinumu.
Pozitīvs – tas, no Vienotības pozīcijām raugoties, ir tikai vienīgi tāds, kurā konstatēta Vilnīša neatbilstība amatam. Jo Dombrovskis jau nelika ģenerālprokuroram kaut ko objektīvi vērtēt – komisijas izveidošana ir nepārprotams mājiens, ka komisijas misija ir konstatēt Vilnīša neatbilstību.
Savukārt komisija, kuras sastāvā ir arī juristi, nevar atļauties kļūt par apsmieklu visai Latvijas juristu saimei, konstatējot neatbilstību neatbilstīgi kaut kam un tā demonstrējot savu padevību politikai, izpildot politiski pasūtītu darbiņu. Turklāt gan ģenerālprokuroram, gan pārējiem komisijas locekļiem ir bijis daudz citu labāku un nopietnāku darbu jādara, savus tiešos pienākumus pildot, tāpēc tā īsti nav arī bijis laika Vilnīti vērtēt. Varbūt vēl viens mēnesis klāt pie termiņa kaut ko atrisinās, varbūt beidzot par Vilnīti uzpeldēs kāds patiesi satriecošs kompromats – piemēram, ka viņš seksuāli uzmācies Strīķei, ar visām DNS analīzēm uz viņas zilās kleitas... Taču, ja nekas neatradīsies, vodeviļa stiepsies garumā, un gan jau komisija, kuras sastāvā ir arī juristi, kaut ko izdomās – juristi jau tāpēc ir juristi, ka prot izdomāt visādus pamatojumus.
Jādomā, ka Kalnmeiera izlūgtais termiņa pagarinājums politiķus pamatīgi sarūgtina. Jo nupat, kā nekad iepriekš, Vienotībai krīt nost no galvas šķīstības vainadziņš un tik ļoti bija gribējies atkal atgūt vienīgās antikorupcijas pavēlnieces zizli. Nelāgi smaržojošu lietu ir vairāk nekā vajag: ekonomikas ministrs Artis Kampars ir sarakstījis brīnumu lietas savā ienākumu deklarācijā, radot aizdomas par ne visai tīrīgiem savas turības izcelsmes avotiem, un pat par pašu premjeru Dombrovski ir stāsts, ka viņa ģimenes locekļi un biznesa partneri kredītu dabūjuši valsts bankā, kad viņš bija valsts amatpersona, un tagad vēl bankai atļaujas nemaksāt. Ja nu ir kāds jaunatklāts apstāklis, tad šis nu gan ir.
Un pat Vienotības ētikas komisijas vadītāja Liene Liepiņa, kas pauda, ka komisija negrasās aizrauties ar Kampara deklarāciju pētīšanu un ar šīm deklarācijām «lietas nav tādas, kā izskatās», pati esot aizmirsusi ierakstīt savā deklarācijā kādu traktoru. Vienotībai tagad izmisīgi vajag, lai ar tās pārstāvju sadarītajiem interešu konfliktiem un, iespējams, kriminālpārkāpumiem neaizraujas arī KNAB. Tāpat Vienotībai nav vajadzīga arī, piemēram, tāda muita, kas pieķer korupcijas pētnieci Lolitu Čigāni lakatiņu kontrabandā. Arī par kontrabandas pavēlnieci Vienotībai strauji jākļūst, citādi var uzpeldēt ne tikai tādi lakatiņi vien.
Jādomā, ka politiķi šausmu murgos naktīs redz, kas var notikt, ja KNAB viedoklis nejauši nesakritīs ar Vienotības ētikas komisijas domām. Agrāk, Loskutova laikos, par to nebija jābēdā, jo Strīķe jāja baltā zirgā un ar zobenu cirta oranžās, zaļās, sarkanās un citu krāsu galvas, bet Jaunais laiks jāja nopakaļ augšup uz varas augstumiem. Bet, ja Vienotībai izšļuks no rokām kontrole pār KNAB un tā paliks bez lojāliem un izpildīgiem piesedzējiem, ceļš var pagriezties no kalna strauji lejup.
