Tātad – Latvijas politiskā sistēma nolēmusi arī turpmāk izmantot labi ja divas trešdaļas valsts sociālā potenciāla, bet vienu trešdaļu padarīt par lielāku antagonistu nekā līdz šim. Bet – tā kā arī Latvijai neies secen visas pasaules smagums, lēmums – turpināt politiski airēt valsti ar vienas kopienas roku – ir drosmīgs gājiens.
Savā ziņā to tiešām var uzskatīt par «jaunu sākumu». Jo «likumsakarīgi, Zatlers ir panācis sašķeltāku un fragmentētāku sabiedrību, nekā tā bija vēl pirms gada.» (J. Liepnieks, puaro.lv). Latvija savdabīgi pievienojusies tām Eiropas valstīm, kurās labējie vai kreisie atdevuši pozīcijas nacionāliem populistiem. Nezinu, vai potenciālā koalīcija dzīvos deviņus mēnešus vai ilgāk, taču skaidrs, ka vara tai nemitīgi smelsies mutē. Man šķiet, ka attiecībās ar opozīciju potenciālās koalīcijas triumvirāts būs spiests uzvesties kā makjavellists, kurš «slepenībā baudīdams vīnu, atklātībā ieteic ūdeni» (V. Eglītis). Iespējams, opozīcija, kura nez vai būs nobriedusi izmantot sociālos nemierus kā politikas instrumentu, šādā divkosībā ielaidīsies un ļaus koalīcijai uzskatīt, ka tā ir opozīciju ar pāris uzsauktiem «vīniem» pieradinājusi.
Taču ne jau iekšējās attiecības, bet pasaules smagums būs lielākais šīs koalīcijas izturības pārbaudījums. ZRP&Co jau pašmāju dīķa ietvaros saregulējusi situāciju tā, ka vara smeļas mutē un katru brīdi ar to var aizrīties ij sabiedrība, ij politiķi. Bet, ja uzskatīt triumvirāta vienošanos par lietišķu politisku dokumentu, par valsts politikas rasējumu tuvākam laikam, tad šīs politikas kuģotspēja globālā kontekstā rada lielas bažas. Vienošanās teksts neliekas valsts līmeņa politisks dokuments, bet ar pozitīvu frazeoloģiju aizsmērētas iekšējās pretrunas. Lai šīs bažas daļēji aizvāktu, prezidentam būtu jānominē tāds premjerministra amata kandidāts, kurš spēj reāli vērtēt pašas Latvijas potenciālu un uzturēt Latviju reālā globālā kontekstā. Nevis kārtējā viduvējība.
Kas tieši rada bažas? Kas ir bažas kontekstā ar pasaules smagumu? Pirmkārt, tas, ka triumvirāts liekuļo jau savos sākotnējos uzstādījumos. Šīs trīs partijas nespēj vai negrib definēt pat savus atslēgas vārdus («nacionāla valsts», «tiesiskums») atbilstoši to reālam stāvoklim laikā, kuru šo partiju koalīcija grasās nostrādāt. Vienošanās tekstā uzsvērta gan valsts nepārtrauktība, gan Eiropas integrācija. Manā uztverē tās šobrīd vairs nav savstarpēji autonomas lietas, bet drīzāk gan savienotie trauki. Ja mēs esam ES, ja uzskatām ES regulas par saistošām, ja ES arvien uzstājīgāk vedina valstis atteikties no politiskas dezintegrācijas un fragmentācijas, par kādu nacionālu valsti var iznākt runa? Par kaut kādu kultūrautonomijas veidojumu, kurš formāli saglabā valsts varas institūtus? Vai arī par nacionālu valsti tiks uzdota «savienības republika»?
Otrkārt, arī šo politiķu runas par tiesiskumu Latvijā pagaidām šķiet no realitātes pastarpināta skaistvārdība. Taču – šī sasaukuma termiņš ir pārlieku īss, bet problēmas pārlieku smagas, lai nesauktu tās vārdā. Viena no šīm problēmām ir leģitimitātes krīze – valstu varas nespēj pildīt savas tiesiski fiksētās apņemšanās. Eiropas guru pareģo, ka 2012. gads varētu izcelties ar tiesiskuma un saistību krīzi. Notikumi Ziemeļāfrikā bez visa cita uzrāda kopš Otrā pasaules kara pilnveidoto starptautisko tiesību krīzi. Latvijas varas izturēšanās pret sabiedrību tiesiskuma aspektā, manuprāt, jau ir apšaubāma. Jābeidz būvēt tiesiskums mākoņos. Tā vietā skaidri un gaiši jāformulē, par ko tiesiskuma sakarā ir vienojušās šīs trīs partijas? Nevis tajā realitātē, kas būtu vēlama, bet tajā realitātē, kas ir un ar kuru jārēķinās.
Treškārt, saprotams, ka vienošanās nav valdības deklarācija. Taču tā nav arī dzejolis. Arī parlamentāras vienošanās vadlīnijas ir iespējams definēt paredzamajam valdīšanas laikam atbilstošā konkrētības pakāpē. Piemēram, ja Latvija prioritāri nerūpēsies par to, lai, kā teiktu Ivars Godmanis, «mūs neapspēlē» arī pēc 2014. gada, tad situācija lauksaimniecībā, kohēzijas lietās, zinātnē... veicinās Latvijas iztukšošanos. Pļāpas par vēlamo nav trim gadiem veltītas politikas dokuments.
Ceturtkārt, mums te ir biezāka āda nekā grieķiem vai angļiem. Mēs neesam sociāli tik izlutināti. Būtu ļoti bēdīgi, ja vara neprastu šo patlaban pozitīvo Latvijas sabiedrības īpašību novērtēt. Jo, ņem kuru «vecās» Eiropas valsti gribi, tajās rēķinās, ka sociālā krīze var padziļināties līdz līmenim, kad sociālā sistēma vairs nespēj gādāt par iespēju jēdzīgi izdzīvot. Un vai Barrozu runa 28. septembrī EP savā ziņā nepauž uzskatu, ka ar līdzšinējiem instrumentiem krīze (tostarp sociālā krīze) nav pārvarama? Bet mēs saceram pasakas ārpus tā konteksta, kurā daļēji jau esam integrējušies. Vai nu šīm partijām ir pārliekas ilūzijas par Latvijas sabiedrības pacietību, vai arī tās cer, ka tām izdosies savas sociālpolitiskās tuvredzības radīto spriedzi transformēt etniskos konfliktos un izlikties nevainīgām. Pārliecības vietā, ka šī koalīcija būs spējīga mobilizēt visus resursus Latvijas un tās ļaužu cilvēcīgai pastāvēšanai globālā kontekstā, ir plāksteris, kas piesedz koalīcijas partneru kompleksus un apjukumu šī konteksta priekšā.
